Vasaras ceļojumos piedzīvotais ir kā balzams dvēselei drēgnajā un tumšajā ziemas laikā – šo atziņu atcerējos, ieraugot soctīklos, ka mana aizvadītās vasaras ceļojuma galamērķis nominēts balvai “Kilograms kultūras”. Otra atziņa, kas pamudināja par to uzrakstīt, ir pašas ieteikums Nīderlandē dzīvojošajai draudzenei, kura reiz sūrojās, ka vīrs tik daudz strādā, ka ģimenei neatliek laika ārzemju ceļojumiem. Toreiz es visai nesaprotoši iesmēju, ka draudzenei atliek vien uzkāpt uz velosipēda vai ielēkt vilcienā uz tuvāko pilsētu un viņa jau ir ārzemēs. Arī es pati šo padomu esmu ņēmusi vērā, attiecinot uz sevi un Latviju – ir tik daudz vietu, kur neesmu bijusi, ko neesmu redzējusi savā mīļajā, mazajā Latvijā, ka nav nemaz jādodas nekur tālu, lai izrautos no ikdienas un atklātu ko jaunu.
Ziedo flīzes un traukus
Es nāku no Kurzemes vidienes un varu teikt, ka daudzmaz orientējos šajā Latvijas galā, taču otrs – platais – gals man ir visai tumša bilde. Nedaudz apgūta vien Vidzemes piekraste ceļā uz Igauniju un mazlietiņ Valmiera un Cēsu apkaime. Viss pārējais – neiepazītas “ārzemes”.
Izdzirdot par manu vasaras ceļojuma galamērķi, neizpratnē rauca uzacis ne viens vien mans draugs, rads un paziņa. Teju visiem šķita dīvaini – no Liepājas pērties gaisa gabalu līdz Gulbenei, lai apskatītu… autobusu pieturu. Taču tā ir ļoti īpaša pietura.
Pērnpavasar Stradu pagasts izsludināja neparastu akciju, aicinot iedzīvotājus ziedot flīzes un keramikas traukus, lai Šķieneru autobusu pieturā taptu kāds projekts, kura idejas autore bija mana interneta draudzene, pasaules apceļotāja un rakstniece Linda Riņķe, pie kuras Spānijā ciemojos pērn maijā. Vasarā Linda atgriezās savā dzimtajā miestā, lai visai parasto Šķieneru autobusu pieturu pārvērstu mākslas darbā – no mozaīkas gabaliņiem izveidojot gulbjus, kas simbolizē Gulbeni un man asociējas arī ar pasaku lugu “Sprīdītis”, kuras galveno varoni mājās pārveda gulbītis. “Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas, aizved mani uz laimīgo zemi!”
Tā nu veselu mēnesi Linda ar palīgu komandu darbojās, līdz darbs tika pabeigts. Jau bildēs un video pietura izskatījās iespaidīgi, un es nešaubījos – kādu reizi es to vēlos redzēt klātienē. Jūlijā, kad Linda bija Latvijā, nesanāca, tad nu izlūkos devos augustā.
Plāns top pa ceļam
Arī manam vīram “platais gals” ir terra incognita, un, par laimi man, viņš līdz tam tā īsti pat nezināja, kur Gulbene atrodas, citādi diez vai savā prātīgumā būtu parakstījies uz tādu fikso pēdējā brīža avantūru – nedēļas nogalē aizšaut pāri teju visai Latvijai, īpaši neplānojot ceļojuma maršrutu.
Tā kā no Liepājas līdz Šķieneriem ir vairāk nekā 400 kilometru, spriedu, ka vienā dienā pieveikt šo attālumu turp un atpakaļ nebūtu prātīgi, jo gribas apskatīt arī ko vairāk, ja reiz tik tālu esam aizpērušies. Laimīgā kārtā tieši dažas dienas pirms iecerētās nedēļas nogales uzradās Pierīgā dzīvojošā bērnības draudzene, kura negaidīti uzaicināja pie sevis ciemos. Piedāvājums atrisināja naktsmāju jautājumu – tātad varēsim ceļā Gulbenes virzienā doties no rīta, atrodoties jau Latvijas tajā pusē.
Ceļā uz Šķieneriem “iegūglēju”, ko vēl varam apskatīt tuvējā apkaimē, un izrādījās, ka pa Gulbenes ievērojamākajām vietām ekskursiju piedāvā elektrovilcieniņš. Mazliet vairāk gan vilināja bānītis uz Alūksni, tomēr sapratām, ka to pa vienu dienu neiespēsim. Mazais šaursliežu čukītis ceļā vienā virzienā pavada trīs stundas; turklāt, lai paspētu iepazīt Alūksni, tajā būtu jāpavada vairākas stundas un atpakaļ Gulbenē mēs būtu tikai vēlu vakarā. Kur tad vairs Šķieneri un pati Gulbene. Tāpēc bāni atstājām citai reizei un devāmies stundu garā ekskursijā ar elektrovilcieniņu.
Par 3,50 eiro no personas gide mūs izvadāja pa pilsētas centru un parkiem ar pieturvietu Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā, kur uzzinājām aizkustinošu stāstu par baronu fon Volfu un viņa mīļoto Marisu. Heinrihs fon Volfs sievai par godu pilsētā izveidojis vairākus romantiskus parkus un uzcēlis pilis – Balto un Sarkano. Muižas kompleksā saglabājušās arī saimniecības ēkas – manēža, siernīca, oranžērija, kūtis un lopu virtuve, kā arī kalpu māja. Tās visas saistīja ar savu vēstures elpu un noteikti būtu pelnījušas vairāk uzmanības.
Skats, kas liek aizrauties elpai
Tālāk mūsu ceļš veda uz mazo Stradu pagasta miestiņu, kurā uzaugusi mana Spānijas draudzene. Navigācija mobilajā telefonā mūs nogādāja tieši autobusu pieturā, kas klātienē lika aizrauties elpai – gulbju mozaīka izskatījās vēl iespaidīgāka nekā bildēs. Tās reljefainais izpildījums ne tikai darīja gulbjus dzīvus, bet lika sajūsmā noelsties, saprotot, kāds zvēra darbs ieguldīts – zinu, ka tika gan āda noberzta, gan nagi nolauzti, gan pirksti sagraizīti, lai taptu šis skaistums.
Stāvot pieturā un uzsūcot tās maģisko auru, arī es uz mirkli ieguvu spārnus un kārtējo reizi noticēju, ka sapņi piepildās. Tie, kuri lasījuši Lindas grāmatas (to viņai jau ir veselas trīs: “Tūkstošiem kilometru ceļa malā” (2016.), “Paradīze jeb Kā uzzināt, vai pasaule ir apaļa” (2017.) un “Kā Sprīdīte mājās pārnāca” (2018.)), sapratīs, par ko ir runa. Ja nezināt, silti iesaku izlasīt – tik daudz piedzīvojumu un ceļojumu ir reti kura kontā.
Gan iepriekš skatot bildēs, gan stāvot flīzēto gulbju ielenkumā, es nebeidzu vien atkārtot, cik tas viss fantastiski izskatās. Klusībā (un ne tikai) teicu, ka Linda būtu pelnījusi Gada novadnieces un Latvijas lepnuma titulu, tāpēc mana sirds gavilēja, kad pērn decembrī izdzirdēju, ka Šķieneru pietura nominēta balvai “Kilograms kultūras”, kuras laureātus uzzināsim februārī. No sirds ceru, ka Lindas veikums gūs atzinību.
Vēl viena skaista muiža
Kamēr bērnišķīgā priekā jūsmoju par autobusu pieturu, bija sācis līņāt un tuvojās vakars. Tātad laiks atpakaļceļam, jo Liepāja vēl tik tālu. Tas gan netraucēja uz stundu garu pastaigu iešaut Smiltenē. Tur, par spīti lietum, iepazinām vēl vienu brīnišķīgu muižas kompleksu, kuru Vidzemes ģenerālgubernatoram Georgam fon Braunam dāvinājusi pati Krievijas ķeizariene Katrīna II.
Pils komplekss atrodas uz paugura Abula upes un Vidus ezera ielokā, un mēs kārtējo reizi secinājām: nu skaista tā mūsu Latvija, skaista! Un tik daudz vēl neiepazīta! Tāpēc nākamvasar es atkal ar azartu metīšos mūsu zemes iepazīšanā. Jo, kā saka Linda, ceļošana nav atkarība, bet nepieciešamība. Ūdens, nevis cigaretes.
Uzziņai
Video, kā pārtapa Šķieneru pietura – https://www.youtube.com/watch?v=hX5tkPHHXs0&t=3s vai meklētājā ierakstot: #Šķieturas pārmaiņas.
