Tā teicis latviešu teātra tēvs savā pirmajā apcerējumā par teātri. Ar šādu nosaukumu Ādolfa Alunāna memoriāla muzeja darbinieki uzsākuši tematisko pasākumu ciklu par dramatiskās mākslas attīstību pilsētā un novadā.
Tā teicis latviešu teātra tēvs savā pirmajā apcerējumā par teātri. Ar šādu nosaukumu Ādolfa Alunāna memoriāla muzeja darbinieki uzsākuši tematisko pasākumu ciklu par dramatiskās mākslas attīstību pilsētā un novadā.
Gatavojoties akreditācijai, muzeja darbinieki izvērtējuši līdzšinējo darbu krājuma tematisko saturu un secinājuši, ka trūkst lietisko un izziņas materiālu par dramatisko kolektīvu darbību novadā, arī par Jauno, Studentu un skolu teātri.
Sarunā ar rajona kultūras inspektori izvēlējāmies Sesavas pagastu. Daļēji tāpēc, ka Sesava ir saistīta ar Ādolfa Alunāna jaunības dienām. Tur Mazsesavas muižas šķūnī, viņš ģimnāzijas brīvlaikā iestudēja savu pirmo izrādi Frīdriha Šillera drāmas «Vilhelms Tells» fragmentus. Arī tāpēc, ka nu jau trīs gadus Bērvircavā veiksmīgi darbojas drāmas kolektīvs.
1997. gada nogalē pie tautas nama vadītājas Sandras Zeimules ieradās pulciņš interesentu un paziņoja: «Mēs gribam spēlēt teātri». Un viss sākās. Vispirms režisora meklēšana. Bērvircavieši apstājās pie Sarmītes Sustrupes. Esot bijis arī jāpierunā. Sīkumos viss jau netika izpausts, bet darbs jau ritēja.
Drāmas kolektīva dzimšanas diena ir 1997. gada 25. novembris, kad režisore aicina bērvircaviešus uz pirmo sanākšanu. Pirmais iestudējums dienas gaismu ieraudzīja 1998. gada 28. februārī. Tā bija Rutku tēva komēdija «Sirdsdraugs Kārlis». Pēc gada, 6. martā, – pirmizrāde Rūdolfa Blaumaņa «Zagļiem». Maijā ar šo
izrādi kolektīvs veiksmīgi piedalījās amatierteātru festivālā «Bīne ‘99».
Šogad 24. martā viņi skatītāju vērtējumam nodod vēl vienu iestudējumu – Mārtiņa Zīverta lugu «Ķīnas vāze». Visiem iestudējumiem, arī šim, režisore ir Sarmīte Sustrupe, dekoratīvi ietērpu veidojis Staņislavs Matuss, bet tērpu un rekvizītu sagādāšanā iesaistījušies visi dalībnieki un tā kopīgiem spēkiem grūtā darbā top katra izrāde.
Tikšanās reizē Ādolfa Alunāna memoriālajā mājā par kolektīva darbu stāsta režisore Sarmīte Sustrupe, iepazīstina ar kolekīva dalībniekiem Aivaru, Sandru un Ilzi Zeimuļiem, Margaritu Voitkāni, Elgu Zemīti, Pēteri Knopi un Vaļiku Marecki, arī ar «neredzamajiem» kolektīva dalībniekiem – grimētāju Modru Mickāni un rekvizitori Ritu Marecku. Savā runā Sesavas pagasta vecākais Aivars Zeimuls teic, ka teātra spēlēšana esot dārgs prieks, bet to atbalsta gandarījums, ko saņem paši dalībnieki un skatītāji.
Jau 1869.gadā savā apcerējumā to atzinis arī teātra tēvs: «Vai nu nav labāki, ka svētdien vakarā pāra kapeikas izdod un teijāterī iet, jeb kaut kādā traktierī sēd un diezin cik naudas iztērē, jeb mājās tup un no gara laika nezina, ko iesākt?»
