Bendžamins Deivids: “Nebrīnīšos, ja drīz tā kļūs par tādu kā kustību”.
Bendžamins Deivids dzīvo un strādā Minhenē – pilsētā Vācijas dienvidos. Minhene atrodas pie Izāras upes, un Vācijas tūrisma portāli to apraksta kā vietu, kur lielas pilsētas viducī var sajusties kā laukos. To izmanto arī B.Deivids – viņš uz darbu izvēlējies nevis braukt ar auto, velosipēdu vai sabiedrisko transportu, bet gan nokļūt turp peldot.
“Uz darbu dodos nevis ar autobusu vai mašīnu, bet peldot lejup pa Izāras upi. Satiksme uz ceļa, kas iet līdzās upei, ir tik blīva, ka braukšana nesagādā nekādu prieku. Peldot uz darbu noteikti nokļūstu daudz ātrāk, turklāt tas ir relaksējoši.”
Vasaras mēnešos, kad notiek vīrieša organizētais festivāls “Kultūras pludmale”, viņš uz darbu peld katru dienu, dažreiz pat divas reizes dienā. “Ziemā tik bieži nepeldu, bet tomēr to daru,” televīzijai “BBC Capital” stāsta B. Deivids.
Īpašs pūslis mantām
Pirms katra sava “brauciena” uz darbu B.Deivids pārbauda ūdens līmeni upē, temperatūru, vēja ātrumu, straumi. Izāra iztek no Alpiem, un vasarā ūdens temperatūra svārstās no 14 līdz 22 grādiem pēc Celsija.
“Atkarībā no ūdens temperatūras izlemju, ko vilkt – šortus, īso vai garo hidrotērpu. Man ir ļoti stilīga lieta, kuru izgudroja kāds jauns dizainers no Bāzeles. Viņš esot uzdevis sev to pašu jautājumu, kādu biju uzdevis es – kā man līdz darbam tikt sausam? Tas ir tāds ūdensizturīgs maiss, kurā var salikt visas nepieciešamās mantas, pat datoru un telefonu. Maisu aizvelk, augšējo malu noloka, un īpaša aizdare iekšā patur gaisu un neļauj iekļūt ūdenim, tā to padarot par sava veida glābšanas vesti – peldes laikā to var izmantot, lai atpūstos vai atvilktu elpu, peldot uz muguras un veroties debesīs. Kājās velku gumijas sandales, tā izvairoties no traumām, kuras var gūt no stikliem vai velosipēdiem, kas mēdz būt upē.”
“Jālec iekšā man!”
Cilvēku reakcija ir saprotama – daži prasa, ko viņš īsti dara, daži vienkārši lūkojas no tilta un smejas, citi atzīstas, ka apskauž šādu izvēli, vēl citi ir “pavilkušies” līdzi. “Nebrīnīšos, ja drīz tā kļūs par tādu kā kustību – peldēt uz darbu. Kad ierodos darbā un dodos savā peldtērpā uz bāru izdzert savu iecienīto kapučīno, kolēģiem, kuri atbraukuši ar autobusu vai mašīnu, vienmēr jāpasmaida. Daži tik ļoti gribējuši uzzināt, kā tas ir, ka izmēģina peldējumu ar mani kopā.”
Ideja radusies, kad vīrietis izlasījis, ka Izāras upe bijusi transporta ceļš vairāk nekā 150 gadu – tā bijusi viena no galvenajām pārvietošanās aortām no Romas līdz Vīnei laikā, kad cilvēki braukuši ar plostiem. “Tas viss pazudis pēdējo simts gadu laikā, tāpēc izdomāju – jālec iekšā man! Nebrīnīšos, ja tuvākajā laikā Izāra atkal atgūs savu slavu un cilvēki arvien vairāk to izvēlēsies par veidu, kā tikt uz darbu.”
Izāras upe sākas Austrijas Alpos netālu no Vācijas robežas nepilnus divus kilometrus virs jūras līmeņa, tās garums – 295 kilometri. Izāra ir Donavas labā krasta pieteka.
