Zeme šodien pilsētniekiem mazāk dod produktus, vairāk – sirdsmieru.
Pirms Lieldienām zemi pārņēmušais siltums ar gaišu zaļumu pārklāj kokus, dobēs dzen asnus un ar dzīvespriecīgiem cilvēkiem piepilda pilsētas autobusus, kas brauc uz Tušķiem, Mežciemu, Svēti un citām vietām, kur atrodas jelgavnieku mazdārziņi. Kādā darbdienas rītā «Ziņas» iekāpa 19. autobusā, lai možu un smaidīgu dārzkopju sabiedrībā dotos uz Viesturiem.Autobusa trīsdesmit sešas sēdvietas aizpildītas jau Pārlielupē. Tiem, kuri iekāpj centrā un tālākajās pieturās, par spīti cienījamiem gadiem, atliek vien stāvēt kājās. «Tas vēl nav nekas, maijā autobuss būs pilnāks,» smaidot teic kāda kundze ar tomātu stādiem somā. «Viesturiešiem» jāraksta vēstuleSešdesmit septiņdesmit pasažieriem piepildītajā autobusā mierīgu vietiņu zem krēsliem atraduši arī divi suņi. Tobīša saimniece paskaidro, ka stingrāki šoferi paģērot dzīvniekam tāpat kā pieaugušam cilvēkam pirkt piecdesmit santīmu biļeti. Taču šoreiz Tobiks, šķiet, humānu šoferīša apsvērumu dēļ brauc par zaķi. Nogriežoties no Dobeles šosejas un braucot gar dārziem, autobuss strauji tukšojas. Tikai ar dažiem pasažieriem tas no Viesturu stacijas dodas atpakaļ uz pilsētu. Pastāvīgo Glūdas pagasta iedzīvotāju, kas varētu braukt pretējā virzienā, ir maz. Toties pilns autobuss uz pilsētu ies beidzamajā reisā pulksten sešos vakarā. Dārzkopji vēlas, lai pēdējais reiss būtu vēlāk, citādi, cenšoties visu ieplānoto apdarīt, iznākot strādāt pusdienas saulē. Jelgavas Autobusu parka satiksmes organizācijas inženieris Gatis Dūmiņš «Ziņām» skaidro, ka tas būtu iespējams, ja tiktu saņemti pasažieru iesniegumi. «Viesturiešiem» esot jāraksta kolektīva vēstule. Kolhozs rīkojās prātīgiSeptiņdesmito gadu otrajā pusē, kad Jelgavā izvērsās mikroautobusu ražotne RAF, brīvas zemes mazdārziņu ierīkošanai Jelgavas tuvākajā apkārtnē vairs nebija. Atlika vien iespiesties laukos. Toreizējā kolhoza «Nākotne» vadošais darbinieks Valerians Konovalovs atceras, ka septiņdesmito gadu beigās pēc Ministru padomes lūguma «Nākotne» no saviem 7777 hektāriem pilsētnieku dārziņiem nogrieza 178 hektāru lielo Viesturu galu. Tur smilšainajā zemītē līdz tam bijušas ganības teļiem un rekordražas iegūt nevarēja. Glūdas pagasta pārvaldes darbinieks Kazimirs Ramans atzīst, ka šim kolhoza darījumam vēl šodien ir pozitīvas sekas. Viesturu galā nu izveidojušies ap 1800 mazdārziņu, kuros īpašnieki ieguldījuši krietnu darbu zemes uzlabošanā un lielākoties solīdi maksā nodokli. Darbs bez vecuma ierobežojumiemAgrākā RAF darbiniece Alla Kukļeva atceras, kā pirms gadiem trīsdesmit Viesturos cirtuši krūmus, mērījuši zemi un lozējuši gabalus. Strādājuši ar lielu aizrautību. Palielā vasarnīca līdz ar rūpnīcas bankrotu palikusi īsti nepabeigta, tomēr ēkā vasarās viņa ar vīru varot tīri labi dzīvot. Bērni, kuriem darba mīlestība ieaudzināta, strādājot dārzā, tagad esot Anglijā un no turienes palīdzot vecākiem. «Bez bērnu atbalsta mēs tagad būtu pagalam,» saka Alla. Pensijas gadi viņai vēl nav pienākuši, bet, kad gājusi pieteikties darbam lielveikalā, tur pateikts, ka pārdevējas amatam ir par vecu. Tad nu atliekot darboties pašu dārzā. «Kad atbraucu uz Viesturiem, tūlīt rodas dzīvesprieks,» smaida Alla un labprāt rāda savas puķu un sīpolu dobes. Labākā vieta bērniem Līdzīgi par dārza pozitīvo ietekmi uz cilvēka garastāvokli un veselību spriež kaimiņiene pensionāre Zenta Lielanse. Rosoties dārzā, neesot ne par ko jādomā. Vēl mēnesi no pilsētas dzīvokļa uz dārzu Zenta vai ik dienu braukšot ar autobusu. Taču jūnijā, kad mazmeitām skolā un bērnudārzā beigšoties mācību gads, ģimene pārcelšoties uz Viesturiem. Astoņdesmitajos gados uzstādītajā apmēram piecdesmit kvadrātmetru lielajā Lielanšu dārza mājiņā vasarā dzīvošot pieci seši cilvēki. Zenta piebilst, ka šī būšot pirmā vasara Viesturos trīs mēnešus vecajam mazmazdēliņam. Kur gan citur vasarā varot būt tik labi! Sieviete atceras, kā pirms gadiem trīsdesmit, zemi uzlabojot, ar smagajām automašīnām veduši kūdru, kūtsmēslus. Šodien tāda saimnieciskā vēriena neesot. Lielu daļu dārza aizņem iekopts zāliens. Kartupeļus, burkānus un citus dārzeņus izdevīgāk esot pirkt, nevis pašiem audzēt. Dobes palikušas vien zemenēm, gurķiem, tomātiem un, protams, puķēm. Mežmalas kokos skan putnu dziesmas, ko pilsētā ne par kādu naudu nenopirksi.
