Režisore Astra Kacena Pilsētas svētkos organizē Latvijas universitāšu teātru festivālu.
Par to, ka režisores Astras Kacenas Jelgavas Studentu teātrī iestudētais Antona Čehova «Mežainis» Latvijas amatierteātru skatē novērtēts ar «A» jeb augstākās pakāpes diplomu un iekļuvis «Gada izrādes 2014» finālā, esam jau vēstījuši. Pie tam kā vienīgais no Jelgavas un piegulošo novadu teātriem, kas piedalījās reģionu skatē.
Jelgavas Jaunajam teātrim, šķiet, īsti nepaveicās ar repertuāra izvēli (ir redzēti arī labāki Riharda Svjatska iestudējumi par Slavomira Mrožeka viencēlienu kopojumu «Uz kailas pannas», kas izpelnījās III pakāpes vērtējumu). Toties iepriecināja Sarmītes Sustrupes vadītā Vircavas amatierteātra II pakāpe – Jāņa Jaunsudrabiņa «Jo pliks, jo traks» tikai par dažām punkta simtdaļām atpalika no rūdītā Ozolnieku novada amatierteātra ar Daces Vilnes iestudēto Lilianas Helmanes «Rudens dārzu». Ā.Alunāna Jelgavas teātrim pieklājīgā I pakāpe: gan «Skrandaiņiem un augstmaņiem» Arvīda Matisona un Andra Bolmaņa režijā, gan teātra mākslinieciskās vadītājas Lūcijas Ņefedovas «Zvaigzne iet un deg, un…» – šī Saulcerītes Vieses un Jūlija Bebriša dokumentālā drāma tika vērtēta speciālā, Raiņa un Aspazijas jubilejai veltīto izrāžu, kategorijā.
Nu, kad finālā Rīgas publikai izrādīts Čehova «Mežainis» un Jelgavas Studentu teātra mājīgi teatrālo telpu «sasniegumu sienu» rotā amatierteātru skates «A» klases laureātu diploms (Atzinības raksts tika arī Kasparam Žūriņam par veiksmīgu Voiņicka lomas atveidojumu), likumsakarīgi par LLU Studentu teātra tālākajām iecerēm šķita izvaicāt izrādes un visa teātra režisori Astru Kacenu.
«Tālāk tas pats «Mežainis»,» apstiprināja režisore A.Kacena, «ko rādījām kaut vai nupat otrdienas vakarā. Neesam jau repertuāra teātris, kas var atļauties spēlēt katru vakaru savu izrādi. Pie tam «Mežainim» ķērāmies klāt pamatīgi, faktiski bez īsinājumiem – mūsdienās jau reti kur redzēsi pilnu klasiskas lugas iestudējumu, ar visiem starpbrīžiem.»
– Tomēr nemanīja, ka pēc pārtraukuma zāle būtu palikusi tukšāka.
Man šķiet, ka mūsdienās skatītāji ir izslāpuši pēc īstas dramaturģijas, kādu, bez šaubām, Antons Čehovs spēj nodrošināt. Ar to nebūt nenoliedzu improvizāciju un teātra sportu, kas ir otrs mūsu trupas darbības virziens – ļaušanās kopīgam improvizācijas priekam ir studentu (un ne tikai studentu) būtības raksturīga sastāvdaļa.
Faktiski teātra sports veido azartisku, delverīgu, spontānu sistēmu, kā aktierim salauzt savu profesionālo rutīnu. Vispazīstamākās ir divas – angļu un amerikāņu sistēma –, un abas ir ienākušas arī Latvijā. Vēsturiskā griezumā abas ir visai jaunas – tikai kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem.
Un vēl kas – improvizācija ir pietiekami demokrātisks veids, kā teātrī paturēt labu aktieri, kuram kādā brīdī nav lomas konkrētā izrādē, jo reti kurš amatierteātris var atļauties aktīvajā repertuārā vienlaicīgi uzturēt vairāk par vienu izrādi.
– Īstu dramaturģiju plānojat izrādīt arī Jelgavas Pilsētas svētkos, kad organizēsiet veselu teātru festivālu «Divi maija vakari».
Pie mums viesosies četri visilgāk spēlējošie studentu teātri Latvijā, kas 29. un 30. maijā sniegs savas izrādes. Pie tam tie visi ir universitāšu teātri (universitāšu skaits gan nesarūk, pat palielinās, bet teātri palikuši tikai četri – red.). Iesāksim pēc Pilsētas svētku gājiena mēs ar savu «Mežaini», kas, kā jau teicu, ir pietiekami nopietna (Čehovs gan visas lugas, arī šo, sauca par komēdijām) izrāde, lai aizpildītu visu vakaru.
Otrajā dienā paredzētas jau trīs izrādes. Būs iespēja redzēt vēl vienu no «Gada izrādes 2014» «A» pakāpes laureātiem (pie tam viņi saņēma 46,7 punktus pret mūsu 45), ar senām tradīcijām apveltīto Latvijas Universitātes Studentu teātri, kas izrādīs režisora Visvalža Klintsona iestudēto Šekspīra «Otello». Un tad vēl Rīgas Tehniskā universitāte.
– Tu teici, ka būs četri teātri.
Pilnīgi pareizi, jo Tehniskajā universitātē tādu ir veseli divi, un abus esam uzlūguši viesos. Būs gan RTU Studentu teātris «Kamertonis», kas izrādīs režisores Ludmilas Stančikas iestudēto Eižena Labiša «Mizantropu», gan Romana Grabovska vadītā RTU teātra studija «Spēle», kas rādīs Daiņa Grīnvalda «Rieteklīša uzaušanu».
– Festivāls un dalība Muzeju naktī neapšaubāmi pietuvina LLU Studentu teātri pilsētai. Bet vai tomēr nav tā, ka Studentu teātris vairāk dzīvo savu, no Jelgavas atšķirīgu dzīvi? Tas arī būtu objektīvi tīri saprotami, jo studenti tomēr ir, kā pieņemts teikt, «sava republika». Kaut vai lielais uzraksts «Studentu teātris» uz jūsu neapšaubāmi savdabīgās ēkas gala sienas mana vecuma cilvēkam var radīt zināmu nepiederības sajūtu atšķirībā, piemēram, no uzraksta «Kultūras nams»?
Es domāju, ka tas ir mīts. Varbūt sākumā tiešām tā arī varēja būt. Kaut gan Jelgavas Studentu teātrim ir ļoti pieklājīga vēsture, studentu dramatiskā grupa jau kopš 1946. gada vienmēr ir bijusi Lauksaimniecības augstskolas kultūras dzīves daļa. To savulaik (ieskaitot periodu, kad augstāko izglītību lauksaimniecībā varēja apgūt Rīgā) vadījuši tādi latviešu teātra korifeji kā Pēteris Lūcis, Kārlis Pamše, Vera Singajevska, Miervaldis Ozoliņš, Vilis Ķimelis, Jānis Lūsēns vecākais, Guntis Krūmiņš, Lūcija Ņefedova, Ruta Kaļass.
– Un Astra Kacena kopš…?
Kopš 1984. gada. Bet, lai nenovirzītos no tēmas par pilsētas iedzīvotāja – teātra skatītāja – un studenta attiecībām, nepārvērtējama nozīme ir tieši tam brīdim ap 2000. gadu, kad mēs pārvācāmies paši uz savām telpām pilsētas centrā, Jāņa Čakstes bulvārī 5a. Savas telpas mums bija arī agrāk, Valdekā, bet tad tā tiešām vairāk bija «studentu republika». Bet vēl pirms tam, laikos, kurus pārāk labi nepārzinu, kad izrādes tika spēlētas, pieļauju, Lauksaimniecības akadēmijas aulā vai kādā no fakultātēm, pieļauju, ka ne katrs pilsētnieks varēja bez kompleksiem vērt «Alma mater» durvis, lai noskatītos studentu dramatiskā pulciņa izrādi.
Par to, ka ēkai ir milzīga nozīme, liecina kaut vai fakts (varbūt pat ne mums par labu), ka nesen uz Ventspils teātra viesizrādēm pie mums varēja redzēt sejas, kuras nekad nebija redzētas Studentu teātra izrādēs, bet uz Rīgas Improvizācijas teātra izrādēm biļetes parasti var dabūt tikai internetā.
Un tagad, Čehova «Mežaiņa» izrādēs, zālē var redzēt arī īstenus teatrāļus, kuri uz lētiem tā saucamajiem «kapustņikiem» nepavilksies.
– Es laikam cītīgāks Jelgavas Studentu teātra skatītājs kļuvu pēc Hermaņa Paukša «Muitnieka mājas» noskatīšanās.
Ar Hermaņa Paukša lugas «Muitnieka māja» izrādi Jelgavas Studentu teātris noslēdza oriģināldramaturģijas projektu «Viena tēva 3 dēli». Projekta laikā iestudējām arī Andra Zeibota «Sveika, Marija» un Egila Ermansona «Zivs un pele», bet tā aizsākumi rodami 2006. gadā, kad notika latviešu oriģināllugu lasījumu skate. «Muitnieka māja» izpelnījās žūrijas ievērību, un labā rezonanse veicināja lasījuma pārtapšanu teātra izrādē. Žēl, ka tai bija tik īss mūžs.
«Muitnieka māju» Hermanis Paukšs bija sacerējis kā parodiju, kas sarakstīta «romantiskā cinisma» manierē. Kad krasi mainās sabiedrības politiskā pārvalde (kā to pirms «padsmit» gadiem sākām pārdzīvot pašu zemē), sakāpināti visas sabiedrības un arī katra indivīda dzīves ritmi. Asociālais un ekonomiskais līdzsvars zudis, cilvēki nokļūst dažādu pārspīlējumu varā, dažbrīd kļūstot līdz farsam smieklīgi.
Vēl «Muitnieka māja» iezīmīga ar to, ka tapusi radošajā nometnē, uz kuru tika aicināti ne vien tajā brīdī Latvijas Lauksaimniecības universitātē studējošie, bet arī iepriekšējo gadu Studentu teātra aktieri.
Tradīcija uz skatuves vērot gan pašreizējos, gan bijušos Jelgavas Studentu teātra aktierus aizsākās vēl agrāk – ar Aleksandra Dimā «Trīs musketieru» iestudējumu. Hermaņa Paukša «Muitnieka mājā» redzam Kasparu un Daci Žūriņus, Artūru Markotu, Gunti Endzeli un citus, kuri ar teātri saistīti vismaz 15 gadu – no tiem «ziedu laikiem», kad 1993. gadā Edinburgas starptautiskajā festivālā, kā arī Kauņā un Tondērā (Dānijā) ar panākumiem izrādīts nu jau gandrīz leģendārais Eižena Jonesko «Basgalvainās dziedātājas» iestudējums. Toties Ministres lomā redzējām Inesi Ceriņu, kas savulaik teātra zinības apguvusi toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Sabiedrisko profesiju fakultātē un tagad tās liek lietā, līdztekus skolotājas darbam Liepājas rajonā vadot dramatiskos kolektīvus.
– Laiks atgriezties tagadnē. Vēl pirms universitāšu teātru festivāla jau šajā nedēļas nogalē paredzēta Muzeju nakts. Pirms pāris gadiem bijāt sagādājuši patīkamu pārsteigumu – uzveduma «Iegriežam Ziedoni» pirmizrādi.
Tie, kas domāja nedaudz uzkavēties, lai pēc tam steigtos uz nākamo pasākumu, lielākoties tā arī palika līdz izrādes beigām. Svaigais skatījums uz Imanta Ziedoņa epifānijām lika noskatīties izrādi līdz galam.
Vēl atceros, ka daudzus pārsteidzām ar Andra Merkmaņa 70 gadu atcerei veltītu scenogrāfijas izstādi. Šogad interesentiem rādīsim vizualizētu Jelgavas Studentu teātra vēsturi. Tā kā, ja kāds fakts būs paslīdējis garām šajā intervijā, varēs to noskaidrot Muzeju naktī. ◆
