Mūsu valstī kāds kaut ko sāk darīt vien tad, kad, populāri sakot, sāk sajust gruzduma smaku vietā, ko sauc arī par muguras lejaspusi. Tā tas bija, kad 2007. gada rudenī par galveno ekonomiskās situācijas glābēju izvēlējās Ivaru Godmani. Tā tas ir tagad, kad zilās liesmās sāk svilt viss, kas iespējams, tostarp lauksaimniecības pastāvēšana nākotnē. Tad allaž smaidīgais un šiverīga priekšnieka tēlu atgādinošais zemkopības ministrs Mārtiņš Roze gatavs pāris dienās izstrādāt priekšlikumus, lai glābtu vēl glābjamo. Tos izstrādājusi «pažarnieku» komanda nozares ministrijā. Taču konsenss zemnieku organizāciju un valdības sarunās nav panākts. Iespējams, tieši patlaban, kā jau iepriekš tika solīts, gar laikraksta lasītāju logiem galvaspilsētas virzienā dodas traktortehnika. Principā tas ir normāli un civilizētā sabiedrībā pieņemams veids, kā paust protestu un viedokli savu interešu aizstāvībai. Lauksaimnieku prasību sakarā mulsina viens jautājums. Saskārušies ar pārstrādātāju piedāvātajām iepirkuma cenām, zemnieki vēlas kredīta garantijas valsts galvojuma veidā tāda pārstrādes uzņēmuma izveidei, kurš piederētu tikai piena ražotājiem. Vietā gan atgādināt, ka savulaik daži uzņēmumi (starp citu, arī cukurfabrikas) viņiem jau piederēja. Paši vien savas akcijas pārdeva par kapeikām. Attiecībā uz pārstrādi, arī tirdzniecību ar tās lielajiem piecenojumiem noteikti iespējams daudz racionālāks risinājums, kas neprasa liekus izdevumus no kopējā maka.
