Lai veicinātu skolēnu interesi par eksaktajiem priekšmetiem, Jelgavas Tehnoloģiju vidusskola kopā ar skolām Igaunijā, Islandē un Dānijā realizē projektu “STEM un 21. gadsimta prasmes”. Katra no skolām atbild par savu STEM jomu – Igaunija par zinātni, Islande par tehnoloģijām, mēs par inženierzinātnēm, bet Dānija par matemātiku.
Igaunijas pilsētā Linnamē (Linnamaë) viesojāmies decembrī. Iepazināmies ar karsta procesiem (upe pazūd zem zemes, lai parādītos vairākus simtus metrus tālāk), kūdras ieguvi un apstrādi, apmeklējām Tehnoloģiju universitāti un Enerģijas centru Tallinā, preparējām zivi, pētījām ķērpjus zem mikroskopa, mobilā telefona ķīmisko elementu sastāvu un izcelsmi, eksperimentējām ar gaisu un darījām daudz ko citu.
Aprīļa beigās kārta bija pienākusi tehnoloģijām Islandē. Feisbuka lapā vērojām, kā burtiski pēc pasūtījuma nedēļas laikā nokūst biezā sniega sega Neskeipstadirā (Neskaupstaður) – vistālāk uz austrumiem esošajā pilsētiņā ar 1200 iedzīvotājiem.
Galvaspilsētā Reikjavīkā ielidojam 15. aprīlī ar stundas nokavēšanos. Mūsu dzīvošana visas vizītes laikā paredzēta dažādos apartamentos (galamērķa pilsētā bērni dzīvo islandiešu ģimenēs) ar aprīkotu virtuvi un iespēju pašiem gatavot. Šī ir visai izplatīta viesnīcu prakse – iespējams, augsto cenu dēļ kafejnīcās. Piemēram, karstās šokolādes glāzīte pie mums maksā ap 60 centu. Tādu pasūtīju arī lidmašīnā uz Reikjavīku. Visi, kas lidojuši, jau zina, ka piedāvājums lidmašīnās vienmēr izceļas ar ļoti augstu izcenojumu. Virs mākoņiem šāds dzeramais izmaksāja trīs eiro. Islandes degvielas uzpildes stacijā … tas joprojām maksāja trīs eiro. Vārdu sakot, cenu ziņā ir sajūta, kā dzīvojot lidmašīnā – normāls otrais ēdiens kafejnīcā maksā ap 45 eiro, bet dienas zupa ap 12 eiro. Vai tagad rodas nojausma, kamdēļ viesnīcu numuri ir apartamenta veida?
Noīrējuši auto, kopā ar citu valstu delegācijām dodamies ap 720 kilometru garajā ceļā. Islandei visapkārt ved 1. nacionālais ceļš. Reikjavīka un mūsu galamērķis atrodas pilnīgi pretējos salas galos, tamdēļ attāluma ziņā ir vienalga – braukt gar dienvidu vai ziemeļu krastu. Lietus un vētras prognožu dēļ dienvidu ceļā izvēlamies ziemeļu virzienu. Trīs busiņu karavāna vietējā šofera vadībā var startēt!
Nacionālais jeb galvenais Islandes ceļa segums ir labs – bedru un lāpījumu nav. Tomēr tikai divvirzienu un arī platuma ziņā busiņam sava josla “tā vien ir”. Izplatīta lieta ir ceļa iesēdumi, piedāvājot vēdera saturu ik pa laikam nobaudīt atkal un atkal.
Ziemeļu ceļš sākumā vijas gar okeāna izgrauzto fjordu piekrasti, lai visai drīz pazustu Islandes kalnu apskāvienos – te ripojot pa ieleju vai kalnu plato, te zigzagā caur mākoņiem rāpjoties kādā pārejā. Ainavas aizrauj, taču kalni nebūs līdzināmi ar stāvajām Austrijas vai Itālijas granīta vai dolomīta sienām un pīķiem. Ir sajūta, ka šeit visa dzīve rit uz vulkāna. Sākot no Reikjavīkas pilsētas ūdens piesātinājuma ar puvušo olu aromātu līdz kalnu pelēkajām nogāzēm. Mīkstās vulkāniskās klintis laika zobs ir pamatīgi paplucinājis, tās rotājot ar pelnu un izdedžu nobirām. Ielejas, kuru tuvumā nav aktīvu vulkānu, klāj bieza pērnās zāles sega. Tajās barību meklē mazie Islandes zirgi un nesen pārradušies zosu bari. Kopumā visā šajā ainavā cilvēks ir izņēmums. “Homo sapiens” māju pudurīši vairāk būs sastopami okeāna krastā, kur zirgu un aitas gaļas diētu ir iespējams papildināt ar mencas, vaļa vai haizivs steiku. Situāciju varētu raksturot piemērs, kad civilizācijas orientētais dāņu šoferis nekurienes vidū jautā vietējam: “Man degviela palikusi 100 kilometriem. Kur ir tuvākais benzīntanks?” Atbilde skan islandiski relaksēti: “Pēc 120 kilometriem”.
Eiropieša acij neierasti plašus lavas, izdedžu un izmētātu akmeņu laukus piedāvā salas vulkāniskie reģioni. Vari braukt kilometriem tālu un baudīt dzīvības neesamību. Tur nav ne cilvēku, ne ierasto zirgu, ne putnu. Nav pat zāles. Un tu saproti, ka vēl 1000 gadu arī nebūs. Tur nav neviena lielāka līdzena laukumiņa. Lavas veidojumi desmit un vairāk metru augstumā noseguši milzu platības. Tie sadrūzmējušies cits pie cita tik cieši, it kā dziesmu svētku biļetes pēkšņi tiktu piedāvātas par puscenu. Vietām izvirdumi un zemestrīces apkārtni salauzuši dziļās vagās. Tikmēr ainavu atsvaidzina spēcīgās kalnu upes, kas šajā magmas pasaulē izgrauzušas metriem dziļus kanjonus, tādējādi atgādinot par vēl viena Islandes elementa esamību. Lai arī tūristiem atļauta pieeja vairākiem ūdenskritumiem un iekārtotas takas uzkāpšanai dažos vulkānos, ceļa atzarus uz tiem var rotāt uzraksts “Ceļš netiek uzturēts. Brauciet paši uz savu atbildību! Ņemiet vērā, ka tehniskā palīdzība uz šī ceļa var izrādīties ļoti dārga!” Tad nu ej kājām vai riskē ar auto. Braucot var gadīties, ka pusceļā mašīnu nedrīkstēs atstāt, bet līdz galam parasts 4×4 asfalta variants var arī netikt. Paši islandieši “biezā slānī” braukā ar jaudīgiem džipiem, turklāt daudziem pieskrūvētas vidēja “traktora” riepas.
Mūsu brauciena laikā ļoti bieži lija un mākoņi, līdzīgi leiputrijai, nekautrējās staigāt līdz ar okeāna līmeni. Tas, šķiet, pateicoties Golfa straumei, kas kopā ar vulkāniem neļauj šai salai ziemā sasalt līdz pat zemeslodes kodolam.
Ja par izglītību, tad mūsu idejas par skolu apvienošanu turieni vēl nav sasniegušas. Katra pašvaldība uztur skolu no A līdz Z, ieskaitot pedagogu algas (tās gan ir izlīdzinātas visā valstī). Turklāt skola ir vai katrā pilsētā (apdzīvota vieta ar 900 iedzīvotājiem arī ir pilsēta), pat ja līdz blakus skolai ir vien padsmit kilometru un nav jāšķērso kalni. Rezultātā nākas saskarties ar šādas sadrumstalotības sekām – skolotāju konkurences trūkumu.
Mūsu mērķskola bija labi uzturēta, moderna ēka ar atsaucīgiem skolēniem un laipniem skolotājiem. Laika gaitā bija iegādātas dažādu tehnoloģiju vienības, ar kurām tad arī darbojāmies. Veicām ķīmijas eksperimentus, datus nolasot ar datu uzkrājējiem. Programmējām “Microbit-us”, “Sphero” robotus un piena paku “monstrus” – piena paku apvienojums ar servomotoriem un sensoriem. Spēlējāmies ar 3D “realitāti”, veidojām “zaļā ekrāna” filmas, būvējām dažādas piedziņas elektromobiļu modeļus. “FabLab” darbnīcā strādājām ar vektorgrafikas programmatūru un rezultātu drukājām uz plakātu lāzergriezēja. Darbojāmies arī izlaušanās istabās, iepazinām vietējo dabu un kultūru. No mūsu skolēnu izveidotajiem un 3D izdrukātajiem atslēgu piekariņiem izraudzījām tīkamākos, lai tos izplatītu projekta dalībniekiem, atbalstītājiem un interesentiem.
Domāju, ka šāda tehnoloģijām veltīta mobilitāte bija ieguvums visām dalībvalstīm. Arī islandiešiem. Lai gan nepameta sajūta, ka skola spētu nopirkt daudz dažādu tehnoloģiju, kā atzina pats mobilitātes koordinators, trūkst skolotāju, kas būtu gatavi tās apgūt un izmantot savās stundās. Tādējādi ļoti aktīva tehnoloģiju nedēļa sanāca ne tikai skolēniem, bet arī virknei iesaistīto vietējo pedagogu. Vienlaikus paldies par jaunām ierosmēm, ko būtu vērts ieviest arī mūsu skolā.
