Kad “Zemgales Ziņu” maketētājs Endijs dodas atvaļinājumā, loģiski nepieciešams kāds, kas viņu aizvieto, lai laikraksts nonāktu pie lasītājiem. Nu jau vairākas pēdējās reizes mums talkā nāk Daina Mežotne. Viņa arī strādājusi mūsu avīzē, tāpēc darba specifika Dainai gluži zināma. Tiesa, nevar nepiebilst, ka talkā viņa mums nāk neklātienē – laikrakstu maketējot savā dzīvesvietā Itālijā. Tas, protams, ir zināms izaicinājums mums visiem, jo nav nemaz tik viegli sagatavot avīzi šādā veidā, taču galā tiekam un tā vienmēr iznāk. “Amatu savienošanas” kārtībā Daina ir māsa mūsu ģimenes draugam (kurš arī kādreiz strādāja “Ziņās”), un var teikt, ka viņa ģimene tad nu arī ir pie vainas, ka rudens skolēnu brīvlaikā devos apciemot Dainu.
Tuvās Polijas vietā – pamatīgs pārbrauciens
Sākotnēji mūsu ģimene bija plānojusi skolēnu brīvlaikā doties uz Poliju un mierīgi padzīvot turienes kalnu reģionā, apmeklējot tuvējo minerālu muzeju un kādu pastaigu taku. Viens no iemesliem, kāpēc nebraukt nekur tālāk, bija suns. Šoreiz īsti nebija, kam to atstāt pieskatīšanā, bet ļoti lielu gabalu ar suni bagāžniekā braukt likās par traku. Galu galā suns kā tāds cīsiņš gulēja pa vidu minivenā, ar kuru septiņu personu sastāvā devāmies braucienā uz Lacio reģionu Itālijā.
Uzreiz jāpaslavē – suns braucienā uzvedās izcili. Ātri saprata, kur ir viņai paredzētā vieta, un, kāpjot automašīnā, iemanījās to uzreiz ieņemt un mierīgi gulēt pārbraucienu periodos. Protams, notecinot krietnu devu siekalu brīžos, kad pasažieri našķojās ar kādiem kārumiem.
Rudens skolēnu brīvlaiks ilgst vien nedēļu, brauciens bija paredzēts gana garš, bet ceļot bez kārtīgas izgulēšanās nebijām ar mieru. Tāpēc maršruts maksimāli tika saplānots tā, lai varētu gan atpūsties, gan izstaigāties (vēl jo vairāk tādēļ, ka kompānijā bija suns).
Pirmā nakšņošanas vieta ieplānota Osvencimā jeb kādreizējā Aušvicā. Noteikti jau nevienam īpaši nav jāstāsta, ar ko zināma šī vieta. Tur atradās lielākais koncentrācijas nometņu tīkls Vācijas okupētās Polijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā. Tagad tur izveidots memoriālais muzejs. To gan neapmeklējam, vien nobraucam garām kādreizējai koncentrācijas nometnes teritorijai. Jāatzīst, ka, jau paskatoties no ārpuses, paliek baisi.
Elpu aizraujošā Slovēnija
Šim braucienam mums nebija nekāda lielā rocība, tāpēc naktsmītnes centāmies sameklēt skaistas un kvalitatīvas, bet ne kosmiskās cenās. Tieši šī iemesla dēļ turpceļā nakšņojām nevis Austrijā (kas ir taisnākais ceļš uz Itāliju), bet Slovēnijā, izmetot nelielu līkumu uz Bledas pusi. Tur izdevās atrast naktsmītni mums astoņiem tā, lai visi būtu apmierināti gan ar tās kvalitāti, gan cenu. Par laimi, oktobra otrajā pusē tūrisma sezona ir beigusies un izcenojumi ir krietni zemāki nekā vasarā. Turklāt man jau sen gribējies redzēt Bledu, kas jūsmīgi pieminēta daudzu ceļotāju aprakstos. Gluži nejauši, plānojot ceļojumu, pāris kilometru attālumā no mūsu nakšņošanas vietas uzejam arī pastaigu taku ar ūdenskritumiem. Protams, vēlamies tādu apmeklēt. Vajag taču garajā pārbraucienā arī izlocīt kājas.
Pastaigā esam nolēmuši doties no rīta, jo pēcpusdienās arī oktobrī satumst gana agri. Vintagras aiza, kurā atrodas pastaigu taka, izrādās pasakaini skaista, ar zilganzaļiem ūdenskritumiem un krāčainu upi. Aizu, ko caur klintīm izgrauzusi Radovnas upe, atklāja un izpētīja 1891. gadā. Gar 1600 metru garās aizas stāvajām sienām izveidota tūristu taka, un upi šķērso daudzi koka tiltiņi, kas ved pāri dārdošiem ūdenskritumiem un krācēm. Taka beidzas pie tilta virs 13 metru augstā Šuma ūdenskrituma.
Viens ir skaidrs – doties šeit pastaigāties bija ļoti laba doma, un veiksmīgi, ka ceļojumā esam devušies nesezonā. Bail pat iedomāties, cik daudz apmeklētāju tur ir vasarā, jo arī oktobrī to bija gana daudz. Nospriežam, ka Slovēnija, par kuru mums iepriekš bija nepietiekams iespaids (tur būts tikai pāris reižu, pamatā caurbraucot), ir labs galamērķis izbraucienam ar daudzām pastaigām dabas takās.
Pēc tam izmetam loku caur Bledu, lai pārliecinātos, vai tur tiešām ir tik skaisti, cik izslavēts. Nezinu, vai gluži sauktu šo par skaistāko Eiropas vietu, kā tas šur tur dzirdēts, bet jauki, nenoliedzami, ir. Ceļveži vēsta, ka Bledas ezers ir Slovēnijas visvairāk apmeklētais kūrorts. Tūrisms šeit sācis attīstīties kopš 1855. gada, kad ezeru sāka apmeklēt Eiropas aristokrāti ārstniecisko termālo ūdeņu un spēcinošā Alpu gaisa dēļ.
Ar skatu uz Bračāno ezeru
Nākamā naktsmītne mums paredzēta jau galamērķī – Lacio reģionā (tajā dzīvo arī Daina). Esam noīrējuši māju pie Bračāno ezera. Tiesa gan, nebijām gaidījuši, ka uz naktsmītni būs jābrauc gluži vai kājām gaisā (tādā uzkalnā atrodas nams). Tas ir zināms izaicinājums ar mūsu lielā izmēra mašīnu, bet ar profesionāliem šoferiem arī tas ir izdarāms.
Bračāno ezera apkārtne ir ļoti gleznaina un parāda, ka Itālijā nav vienmēr jāpaliek pie jūras vai kalnos, lai izbaudītu burvīgus skatus. Turklāt atrodamies vien aptuveni 50 kilometru attālumā no Itālijas galvaspilsētas Romas (tā gan nav iekļauta mūsu apskates plānos).
Bračāno ezers slavens ar iecienītām atpūtas, zvejas un ūdenssporta vietām. Dienvidos no tā atrodas viduslaikos celtā Angillāra – skaista piekrastes pilsētiņa. Galvenā pilsēta Bračāno izvietojusies ezera austrumkrastā. Tur paceļas 15. gadsimtā celtais piecstūru cietoksnis.
Pats Lacio reģions atrodas starp Apenīniem un Tirēnu jūru, ir vulkāniskiem ezeriem, kalniem, aizām, vīnadārziem un olīvkoku birzīm bagāts. Pirms Romas rašanās šeit dzīvoja etruski un citas seno itāļu ciltis. Viena no tām bija latīņi, kuru vārdā reģions arī nosaukts.
Pirmā diena gan mums neaizrit Lacio reģionā, jo esam apņēmušies pārsteigt Dainas dzīvesbiedru Luidži, kurš atrodas darba komandējumā Ankonā Adrijas jūras krastā. Tā nu pēc visas garās braukšanas pirmajā rītā Itālijā atkal dodamies dažu stundu pārbraucienā. Tomēr tas ir tā vērts – gan sagādātā pārsteiguma, gan fantastisko itāļu pusdienu dēļ, ko nobaudām Ankonā. Arī tādēļ, ka Luidži mums atļauj mazliet ielūkoties sava darba aizkulisēs.
Tālākais mūsu atpūtā Itālijā vairs nenotiek ne pēc kāda īpaša plāna. Ir tik neizsakāmi forši, ja galā tevi sagaida pazīstams cilvēks, kurš tur dzīvo. Var īstenot spontānas gastronomiskas izvirtības, iepazīstot labāko no šīs valsts ēdienu piedāvājuma, var tā vienkārši piestāt un aplūkot darbu olīveļļas spiestuvē vai pastaigāt pa pamestu un tagad mākslinieku pārņemtu nomales pilsētiņu.
Pie darba Itālijas olīvu dārzos
Viens no brauciena interesantākajiem pasākumiem noteikti ir olīvu vākšana, kurā mums sanāk piedalīties. Daina savus olīvkokus jau paspējusi novākt līdz tam. Viņa ražu aizvedusi uz spiestuvi un tikusi pie gatavās produkcijas – vienkārši fantastiski aromātiskas olīveļļas. Kaimiņos dzīvojošais Luidži brālis olīvas vāc tieši todien, kad mēs esam tur. Kāpēc gan nepielikt roku tik interesantā un latviešiem eksotiskā pasākumā? Vispirms zem kokiem tiek izklāti milzīgi tīkli, uz kuriem sabirst olīvas. Tās birdina ar mazliet trimerim līdzīgu agregātu. Jāatzīst, rokas nogurst diezgan pamatīgi. Sabirušās olīvas, atlasot lielākos zarus un lapu čemurus, tiek sabērtas kastēs, ko ved uz spiestuvi. Kādā no dienām Daina mūs pieved arī pie spiestuves. Jauki, ka pēc īsas sarunas ar turienes darbiniekiem bez iebildēm tiekam ielaisti iekšā izpētīt eļļas spiešanas procesu.
Spiestuves telpā pamanām galdiņu, uz kura stāv paplāte ar maizi un eļļu. Tā viņi tur pa brītiņam ieturas – pamērcējot maizes gabaliņus svaigi spiestajā produktā. Vēlāk redzam, ka Dainas mazais dēls Lorenco arī labprāt tā uzēd.
Vispār garšas ir īpašā Itālijas vizītkarte. Ja gribas izbaudīt gastronomiskus priekus, to tur pārliecinoši var izdarīt. Fantastiski garšīgais gelato (itāļu saldējums), protams, vīns, olīvas, siers, gaļa, maize un jūras veltes. Ko gan vairāk var vēlēties?
Diemžēl palika daudz lietu, kas netika apskatītas, tātad – vēl kādreiz noteikti jādodas turp.
