Pagājušajā «Novadiņā» publicētais raksts «Vai atradušies Nikolaja jeb Vienības baznīcas vārti?» vecajos jelgavniekos radīja lielu rezonansi.
Pagājušajā “Novadiņā” publicētais raksts “Vai atradušies Nikolaja jeb Vienības baznīcas vārti?” vecajos jelgavniekos radīja lielu rezonansi. Šajā numurā apskatīsim lasītāju izteiktās domas, kas bija diezgan dažādas.
Pirmkārt, vai tiešām vārti, kas jau vairākus gadu desmitus atrodas kādas patlaban neapdzīvotas savrupmājas priekšā, piederēja Svētās Vienības jeb agrākajai Svētā Nikolaja baznīcai? Šādu pieņēmumu, kā bija publicēts, izteica 1924. gadā dzimušais jelgavnieks kultūras darbinieks un daudzu interesantu vēstures materiālu glabātājs Egons Leopolds. Viņš gan nebija Vienības baznīcas draudzes dalībnieks, taču ikdienā gāja gar šā dievnama vārtiem neskaitāmas reizes. Redakcijai atsaucās E.Leopolda laikabiedrs Augusts Norenbergs. Viņam ar Vienības baznīcu cieši saistās dzīves pirmie divdesmit gadi. Tur viņš kristīts, iesvētīts, atceras arī baznīcas trīsdesmit gadu jubilejas dievkalpojumu 1937. gada 14. novembrī, kad tā no Svētā Nikolaja baznīcas tika pārdēvēta par Svētās Vienības baznīcu. A.Norenberga viedoklis ir nešaubīgs: “Tie tiešām ir Vienības baznīcas vārti, kas izgāja uz J.Mātera ielu. Es pazīstu tos pēc krustiem un ornamenta un par to varu arī dokumentāli parakstīties.”
Jelgavniece Emīlija Miķelēna, kas kristīta un iesvētīta šajā dievnamā, teic, ka viņai arī liekas, ka vārti varēja būt no Vienības baznīcas. Tomēr simtprocentīgi to apgalvot Emīlijas kundze atturas.
Šīs šaubas vēl vairāk apstiprina 1918. gadā dzimušās jelgavnieces Jadvigas Lauces kāzu fotogrāfija. Svētās Vienības baznīcā mācītājs Kraulis viņu ar līgavaini Kārli salaulāja 1940. gada 21. aprīlī. Jāpiebilst, ka abi laimīgā laulībā nodzīvoja gandrīz sešus gadu desmitus. Diemžēl pirms četriem gadiem Kārlis aizgāja aizsaulē, tagad vecā kundze dzīvo, meitas Mārītes aprūpēta. Fotogrāfijā redzams jaunais pāris, kas dodas pie altāra baznīcā. Dievnama vārtu viena atvērtā puse tomēr ir diezgan skaidri saskatāma. Fotogrāfija nepārprotami rāda, ka šo vārtu konstrukcija tomēr ir citāda nekā mūsu pētījuma objektam. Turklāt izskatās, ka Vienības baznīcas vārti ir arī platāki. Tas būtu loģiski dievnamam, kurš bija lielākais Zemgalē un kurā atradās pusotra tūkstoša sēdvietu.
Vai vēl ir citi varianti? Izrādās – jā. Gan skolotāja Velta Rieksta, gan Jelgavas skatu karšu kolekcionārs Modris Ziemelis diezgan droši uzskata, ka šie vārti varētu piederēt Reformatoru jeb Kalvinistu baznīcai, kas, kā zināms, atradās Uzvaras ielā apmēram tajā vietā, kur tagad ir 3. pamatskola. 1928. gadā iznākušajā J.Brilles sastādītajā grāmatā “Zemgales galvaspilsēta Jelgava” par šo dievnamu teikts, ka vairākas Kurzemes hercogienes, piemēram, Luīze Šarlote, pēc ticības piederēja kalviešu (kalvinistu) baznīcai. Lūgšanas sākumā noturētas pils “kalviešu zālē”. Vēlāk mazajai draudzītei izdevies dabūt hercoga Ferdinanda atļauju “svabadai lūgšanu noturēšanai”. Ap 1740. gadu draudzei jau piederējusi minētā baznīca. 1882. gadā tā tika pārbūvēta, uzceļot slaidu torni. Zināms, ka piecdesmitajos gados Reformatoru dievnamu nojauca. Taču tā fotogrāfija apskatāma vecajās Jelgavas skatu kartēs. Tur arī redzams baznīcas žogs. Kā saka gan V.Rieksta, gan M.Ziemelis, ja ar lupu uzmanīgi ieskatās, tā ornaments sakrīt ar mūsu pētāmo vārtu ornamentu. Skolotāja V.Rieksta atceras, ka drīz pēc kara ikdienā gājusi šim dievnamam garām, jo tas bijis viņas ceļā uz mūzikas skolu.
Par labu šai versijai liecina arī savādo vārtu tagadējā līdzīpašnieka Ojāra Bērziņa viedoklis. Viņš ar ģimeni dzīvo blakus tukšajai savrupmājai, kuras priekšā ir šie vārti. O.Bērziņš atceras, ka viņa nu jau aizsaulē aizgājušais kaimiņš Blīziķis, kas pirms vairākiem desmitiem gadu vārtus savas mājas pagalma priekšā novietoja, agrāk dzīvojis pie Ausekļa un Vārpu ielas krustojuma, netālu no vietas, kur atradās Reformatoru baznīca. Tā ka iespējams, ka tad, kad dievnamu jauca, viņš tās vārtus kā okupācijas varai nederīgu mantu paņēma.
O.Bērziņš uzskata, ka minētajiem vārtiem tukšās kaimiņa savrupmājas priekšā, protams, nav īstā vieta. Taču, lai kaut ko nolemtu, jāvienojas ar otru mājas īpašnieku, kas dzīvo Vācijā. Bērziņa kungs apsolīja, ka metāllūžņos vārti gan nenonāks. Starp citu, tiem bijuši vairāki tīkotāji, gadījies pat saukt policiju. Pēc tam saimnieks tos piemetinājis pie sliedes, un manta vairs nav tik viegli pievācama.
