Ja esi dzirdējis, ka Stiklu purvos aug lācenes, tad attālums teju līdz Ventspilij nešķiet nekas liels. Esam vienojušies, ja lācenes neatradīsim, vismaz pastaigāsim pa Vasenieku purva taku, kas atrodas dabas liegumā “Stiklu purvi”. Galu galā sanāk abi – gan purvā ielasīt dažu ievārījuma burciņu tiesu lācenes, gan izstaigāt dabas taku.
Kas tad ir brīnumainās ogas, par kurām ne viens vien sajūsminās? Lāceņu apraksts vēsta, ka tas ir daudzgadīgs, neliels (5–30 cm) rožu dzimtas lakstaugs ar gariem, ložņājošiem sakneņiem. Ziedi lieli, pa vienam stublāja galotnē. Kauslapas zaļas, strupas, auglim nogatavojoties atliecas. Auglis sākumā sārts, nogatavojoties zeltaini dzeltens, sulīgs kauleņu kopauglis. Tomēr lācenes ir daudzu arī nekad nenogaršotas ogas, jo tās nav sastopamas pārāk bieži, turklāt aug purvainās vietās. Tirdziņos nopērkamas tikpat reti un parasti arī maksā gana dārgi. To pašu var teikt par lāceņu ievārījumu, kas cenā ir faktiski uz pusi (vai pat vairāk) dārgāks par citiem. Domas dalās par to, vai ievārījumā vārāmas pazaļas vai pilnīgi gatavas ogas. Jāatzīst, ka mūsu salasītās pārsvarā ir vidēji gatavas, toties lielākā daļa tiešām lielas un skaistas. Kaimiņiene, kas nesen bijusi lācenēs Vidzemes pusē, ar skaudību secina, ka tur viņai nācies lasīt krietni sīkākas un zaļākas ogas. Mūsu lasītās, tās, kuras augušas izteiktākā piesaulītē, jau pavisam gatavas un smaržo un garšo izcili medaini.
Stiklu purvi
Stiklu purvu komplekss atrodas Ugāles līdzenuma Kursas zemienē un ir lielākais Rietumlatvijā, veidojies pirms apmēram pieciem līdz septiņiem tūkstošiem gadu. Bijušajā Baltijas ledus ezera seklūdens zonas pazeminājumos izveidojušies Vasenieku purvs, Stiklu Dižpurvs, Vanagu purvs, Pumpuru purvs, Zvaguļupurvs, Bērzpurvs un Lūžniekpurvs. Pie šā kompleksa pieder arī Trīšautpurvs un Sēmes purvs, kuri neietilpst dabas liegumā, un Salas purvs, kurš ir jau daļēji izmantots kūdras ieguvei. Stiklu purvi ir viena no nedaudzām dižās aslapes atradnēm ārpus piejūras. Divas no trīs daudzstublāju pameldra atradnēm un viena no trīs iesarkanā sfagna atradnēm Latvijā. Īpaši nozīmīga teritorija gan ligzdojošiem, gan migrējošiem putniem.
Meži aizņem divas trešdaļas no šī dabas lieguma. Apmēram vienādās attiecībās sastopami slapjie meži kūdras augsnēs, minerālaugsnēs un sausie meži. Vecākās audzes sasniedz 180 gadu vecumu, tās lielākoties ietver purvu masīvus. Lieguma mežos konstatētas 16 īpaši aizsargājamas putnu sugas, tostarp reti plēsīgie putni, kā arī vairāki desmiti aizsargājamu vaskulāro augu un sūnu grupu.
Dabas liegumā iekļauta arī daļa no izteiksmīgās Stiklu ezeraines – astoņi ezeri. Tie veido vienotu kompleksu ar piegulošajiem purvu un mežu biotopiem. Gandrīz visi šie ezeri ir Latvijā vai Eiropā aizsargājami biotopi. Ainaviski interesantākie ir Velnezers uz Seklenes ezers. Agrāk starp tiem vedis ceļš, bet tagad ūdenslīmenis bebru darbības ietekmē pacēlies. Teritoriju šķērso arī divas nelielas upes – Veciere un Sēme.
Vientuļi un skaisti
Salīdzinot ar populārajām purva takām Ķemeros, šeit pastaiga noteikti ir daudz vientulīgāka – apmeklētāju nav daudz, un arī sajūtas, pastaigājoties pa taku, lielākoties ir tādas, ka esi tuvāk mežonīgākai un cilvēku neietekmētai dabas ainavai.
Vasenieku purva laipa sākas purva malā, šķērso tā vidusdaļu ar lāmām un slīkšņām, garām bebru dambim aizved līdz putnu vērošanas tornim, un tad pa grāvja malu iespējams atgriezties atpakaļ. Šajā maršrutā var redzēt divējādu purvu. Viena tā izpausme ir degradēta ainava, kas paveras skatam, ejot gar novadgrāvjiem, kas savulaik veidoti, lai sagatavotu purvu kūdras izstrādei, taču tagad aizsprostoti, lai atjaunotu ūdens režīmu. Otra – dabiskais purvs, kas pilns ar dzīvību. Vasenieku purvs ir sūnu jeb augstais purvs. Tādu nosaukumu šis purva tips ieguvis, pateicoties kupolveida formai, kas veidojas, purvam attīstoties jeb augot. Kupolu veido sfagnu sūnas, kas purva centrālajā daļā uzkrājas, kā arī uzkrāj ūdeni.
Diezgan garais sākuma posms purva takā ved gar minēto grāvi. Jauki, ka uz informatīvajiem stendiem izvietota informācija ne tikai par šeit sastopamajiem augiem, dzīvniekiem un putniem, bet arī par purva veidošanos un to, kā to ietekmē meliorācijas grāvji. Izrokot meliorācijas grāvjus, dabiskie purva biotopi degradējas – ūdens pa tiem aizplūst no purva, un pasliktinās purva hidroloģiskais režīms, pazeminās lāmu un ezeriņu ūdenslīmenis, paātrinās to aizaugšana, izzūd galvenie purva augāja un kūdras veidotāji – sfagni –, savairojas virši un citi sīkkrūmi, pastiprināti aug priedes un purva bērzi – zūd klajā purva ainava, kas vispiemērotākā purva putniem, notiek purva virsas sēšanās par 15–20 procentiem. Tāpat samazinās purva ūdensietilpība un palielinās ugunsbīstamība. Tā visa rezultātā savu ierasto mājvietu zaudē daudzas mitrumu mīlošas augu un dzīvnieku sugas.
Lai arī šeit situāciju mēģināts uzlabot, izrādās, atjaunot degradētu purvu pilnībā nav iespējams, var vien mazināt nosusināšanas negatīvo efektu un uzlabot degradēto biotopu hidroloģiju. To var panākt, būvējot aizsprostus uz nosusināšanas grāvjiem, tāpēc Vasenieku purvā meliorācijas degradētajās vietās izbūvēti 145 kūdras aizsprosti. Tie aiztur un uzkrāj ūdeni, samērā īsā laikā ūdenslīmeņa starpība abpus aizsprosta var sasniegt pat vairākus metrus, tādējādi purvs atgūst sev raksturīgo mitrumu.
Pastaigā arī uzzinām, ka, lai veiktu hidroloģisko monitoringu, degradētajās purva vietās ierīkotas gruntsūdens līmeņa mērīšanas akas. Regulārie mērījumi parāda, ka aizsprostu būves rezultātā hidroloģiskās izmaiņas notiek jau dažu mēnešu laikā. Gruntsūdens līmenis purva degradētajās vietās paaugstinājies aptuveni 2,5 reizes, bet nosusināto purva lāmu teritorijā – pat 16 reizes. Uzskatāmas pārmaiņas augājā vērojamas daudz lēnāk, un veģetācijas monitoringa uzdevums ir sekot šīm izmaiņām. Uzlabojoties mitruma apstākļiem, notiek purvam raksturīgās veģetācijas atjaunošanās – viršu daudzums samazinās, un pamazām ieviešas purvam raksturīgās sūnas – sfagni. Tā kā novērojumi tiek veikti arī purva neskartajā daļā, tad var salīdzināt un novērtēt šī apsaimniekošanas pasākuma efektivitāti.
Jāatzīst – šāda informatīvajos stendos izlasāma informācija par purvu ļauj arī tā apmeklētājiem nespeciālistiem ar interesi noteikt atšķirības abās purva daļās un citu skatu novērtēt šeit sastopamo augu klāstu, piemēram, sfagnus. Sfagni ir sūnas, kas lielākoties sastopamas sūnu un pārejas purvos, kā arī purvainos mežos, veidojot daudzkrāsainu paklāju. Sūnu purvos sfagni ir galvenā augāja sastāvdaļa un arī nozīmīgākie kūdras veidotāji. Kūdras krājumi sūnu purvā pieaug apmēram par milimetru gadā, un tas notiek, atmirstot sfagnu apakšējām daļām. Katru gadu tie izaug atkal par diviem līdz divarpus centimetriem garāki. Savdabīgās uzbūves dēļ sfagni spēj uzņemt lielu ūdens daudzumu, kas 20–30 reižu pārsniedz to masu sausā stāvoklī.
Gambija un vakariņas Talsos
Pēc purva takas apmeklējuma, skatoties, kā braukt mājup, ieraugām kartē vietu ar nosaukumu – Gambija. Protams, intereses pēc jāpamēģina līdz turienei aizbraukt. Realitātē gan šāda vieta neeksistē (vismaz ne ar oficiālu zīmi), tur atrodam vien pāris māju. Tomēr ir taču interesanti iepazīt nezināmus Latvijas nostūrus. Pēc aktīvās dienas un lāceņu lasīšanas (kas nav nemaz tik viegls pasākums, līkņājot purvā) nolemjam vēl izbraukt caur Talsiem, lai tur ieturētu vakariņas. Atrodam ēstuvi ar burvīgu skatu uz ezeru. Bet pašai deviņu pakalnu pilsētai gan nolemjam pievērsties citā reizē. Tā noteikti ir pelnījusi vairāk uzmanības nekā sagurušu lāceņu lasītāju iespējamo nelielo pastaigu. Galu galā lācenes vēl jātīra (tas ir gana garš un knibināšanās pilns pasākums) un jāsavāra ievārījumā.
