Gadu mijas naktī kopā ar viesiem apvaldītā nepacietībā gaidījām premjera svinīgo uzrunu, kas kalpotu par norādi, ko, kā un vai vispār vajag darīt.
Gadu mijas naktī kopā ar viesiem apvaldītā nepacietībā gaidījām premjera svinīgo uzrunu, kas kalpotu par norādi, ko, kā un vai vispār vajag darīt.
Ja pirms vairākiem gadiem viens no premjeriem nebūtu ieteicis mācīties angļu valodu, iespējams, ka mūsu popgrupu dziedātāji joprojām vilktu savus “kantrī” gabalus primitīvi saprotamajā latviešu mēlē. Ja tas pats premjers nebūtu pamācījis, ka ikvienam Latvijas iedzīvotājam jāiemācās tīrīt zobus, ka tieši no šīs vienkāršās prasmes atkarīga mūsu labklājība un tautas nākotne, tad, visticamāk, labklājības uzplūdā pirms Ziemassvētkiem un Jaunā gada ļaužu pūļi gāztu riņķī nevis lielveikalus, bet zobārstu kabinetus.
Kamēr gaidījām televizora ekrānā parādāmies fatāli skarbo valdības galvu un seju, cilājām glāzes un pārcilājām iepriekšējo pieredzi, senču un valstsvīru gudrības un padomus. Piemēram: nespļauj zem galda, jo arī tur var būt viesi; no rīta iedzersi – visa diena brīva.
Viesību galda galā savu siļķes gabaliņu sērīgi skrubināja kāds vietēja mēroga politiķis. “Es neesmu noskumis. Es esmu skaidrā,” viņš taisnojās puslīdz saprotamā angļu valodā. Par politiķa skaidro prātu šefību uzņēmās kaimiņš Vasja, kura dzīves kredo ir “Dzert vajag vairāk”: viņš līdz malām piepildīja nelaimīgā glāzi. Politiķis, kas bija iemācījies ikdienā aizstāvēt sabiedrības intereses un to vārdā bija ietrenējies sludināt zināmu atturību, publiski sludināja, ka “dzert vajag mazāk”. Tomēr gan viņš, gan kaimiņš Vasja galvenajā jautājumā bija vienisprātis: dzert vajag! Galu galā šis viedoklis ir arī politiski pareizs, jo mūsu valdība, minstinādamās reizi par visām reizēm alu pieskaitīt “sulām” vai alkoholam, faktiski akceptē dzeršanu, jo tā, grib to kāds vai negrib, tomēr ir viens no Latvijas ekonomikas stūrakmeņiem. Tieši tādēļ, kā liecina statistika, ļaudis beidzamajos gados dzert sākuši mazāk, toties biežāk. Iepriekšējās valdības viņus pārliecinājušas par to, ka mazās devās alkohols ir nekaitīgs jebkurā daudzumā.
Un, lūk, pienāca bez ceturkšņa Jaunais gads. “Paldies visiem, kas ražīgi un godīgi strādājuši Latvijas izaugsmei, paldies arī visiem tiem, kas atbalstīja valdību grūtā brīdī,” militāri svinīgi noskaldīja Ministru prezidents ekrānā, un mēs sastingām miera stājā kā karaspēka parādē pirms izšķirošas kaujas. Nojautām, ka gan jau valdība gatavojas “grūtus brīžus” piedzīvot arī turpmāk, tāpēc drosmei ieņēmām vēl pa malciņam.
“Paldies strādniekiem un zemkopjiem, transporta darbiniekiem un enerģētiķiem, ārstiem un skolotājiem, karavīriem un policistiem, zinātniekiem un kultūras darbiniekiem, valsts darbiniekiem un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem,” mūs un visus Latvijas bāleliņus turpināja ar pateicību appludināt premjers (netika pieminēti tikai kolhoznieki). Mēs korī noskaldījām: “Lūdzu, premjera kungs!” – un turpinājām uzsūkt rokvadošus norādījumus.
“Ar katru dienu mums kļūs vieglāk un labāk dzīvot,” apgalvoja jauno laiku mesija, šo apgalvojumu papildinādams ar paskaidrojumu “…tādēļ ka mūsu ārpolitikas sasniegumi beidzot,” te viņš mazliet samulsa, “šķiet, spēs garantēt mūsu valsts drošību daudzus gadu desmitus, pat simtus uz priekšu.”
“Urā!” mēs korī iesaucāmies. Taču tad nāca pats galvenais – komunisma uzvaras solījumam, angļu valodas un zobu birstītes triumfam līdzvērtīgais gadskārtējais valdības galvas aicinājums. Šoreiz – “turēties pie zemes”! To izdzirdējis, kaimiņš Vasja manīgi novēlās četrrāpus.
“Neturēsimies pie citām, pārejošām vērtībām, bet atgriezīsimies pie zemes! Lai katram latvietim būtu savas mājas. Apdzīvosim visu mazo Latviju, un cik iespējams vienmērīgi! Varbūt arī dosimies prom no lielajām pilsētām, no stresa,” premjers kļuva azartisks. “Dosimies tur, kur mierā un klusumā var strādāt gan mākslinieks, gan inženieris, celtnieks un amatnieks. Kur var strādāt jebkuras profesijas pārstāvis. Praktiski laukos var strādāt jebkurš, ja vien mēs prasmīgi pielietosim modernos transporta un sakaru līdzekļus. Tad mācīsimies tos pielietot! Moderns darbs, izmantojot modernas tehnoloģijas, lauku mierā un klusumā, kur bērni skraida pa piemājas pļavām – šādu es redzu Latvijas nākotni,” sacīja premjers. Šai vietā vectētiņš satrūkās: viņš atcerējās “divdesmittūkstošnieku” kustību, kad tolaik vienīgā partija padomju ļaudis mobilizēja pārcelties uz panīkušajiem laukiem attīstīt kolhozus.
Arī mūsdienās šie vārdi skanēja aktuāli, skaisti un viedi. It sevišķi tie par bērniem pļavās, kur reiz ganījušies mājlopi. Un par sakaru līdzekļiem (tas ir, par telefonu līnijām, ko jau sen bija solīts ievilkt laukos un kas tā arī nav ierīkotas, par internetu, pēc kura lauciniekiem jābrauc uz tuvāko rajona centru). Par virtualitāti jeb šķietamību, kas rādās tik skaista televīzijas uzrunās, kas ierakstītas metropolē. Par to arī iedzersim!
