Ziemas copmaņi vēl var noķert pēdējo ledu, bet pārējos jau gaida vimbas Ventā
Pavasaris ir klāt, un to jūt katrā dienas stundā. Vēl jau gan ziema mēģina rādīt zobus, sevišķi naktīs, kad termometra stabiņš vietām noslīd līdz mīnusu atzīmei, bet tas pat ir labi, jo mazāk dubļu un pēc nakts sasaluma makšķerniekiem ir iespēja piekļūt pēc iespējas tuvāk izvēlētajai copes vietai. No tās aizbraukt gan varētu būt jau «maza» problēmiņa, ar ko jārēķinās. Šis ir tas dīvainais laiks, kad vienā transporta līdzeklī var sastapt gan tos, kuri, ar kastēm un urbjiem apkrāvušies, rautin raujas uz pēdējo ledu, kas pašlaik uz upēm kļuvis ļoti bīstams, gan tos, kuriem ziemas cope jau «sēž aknās», un viņu līdzpaņemtais inventārs liecina par copes meklējumiem pie brīviem ūdeņiem. Peipusā ledus drošsJoprojām Peipusa asaru meklētāji droši var doties Igaunijas virzienā, jo nav ziņu, ka mūsu ziemeļu kaimiņu robežsargi būtu aizlieguši tur iet uz ledus. Ezera ledus biezums to pieļauj. Starp citu, Peipusā ļoti labi ķeras arī 200 – 400 gramu smagas raudas. Jāmin gan kāds ne visai patīkams faktors. Runa ir par piekrastes raudām, ko copmaņi ķer aptuveni divu trīs kilometru attālumā no krasta. Tās gandrīz visas ir pilnas ar lenteņiem! Savukārt tālāk no krasta, aptuveni septiņus kilometrus, raudas ir «tīras». To lieciet aiz auss!Vienas dienas loms parasti ir 15 – 20 kilogramu. Turklāt asarēnus var arī nodot, tikai tam vajadzīga kāda pazīstama igauņa starpniecība. Samaksa par tiem krietni augusi – pēdējos gados cena par kilogramu svārstījās 8 – 12 kronu robežās, bet šogad ir ap 30 kronu. Kaut gan bija arī laiks, kad par kilogramu asaru maksāja 68 kronas… Zinu, ka tajos gados daudzi no Latvijas brauca nevis uz ārzemēm strādāt, bet gan uz Peipusu peļņā un dzīvoja tur, kamēr ezera ledus pagaisa siltajos saules staros kā nebijis. Vīri tīri labi nopelnīja, un kas gan var būt labāks, ja hobijs saskan ar naudas pelnīšanu. Savukārt tie, kuriem ir vēlme tikt pie skaistām vimbām, asariem, raudām, var braukt uz Pērnavas upi. Upēs makšķerēt traucē paliSavukārt pie mums – daudzviet plūdi, un izskatās, ka šogad tie ir krietni lielāki nekā iepriekšējos pavasarus. Ko tas nozīmē makšķerniekam? To, ka copmaņi, kas nespēs paciesties, kamēr palu ūdeņi noskries, brauks uz ezeriem, kur vēl, manuprāt, vismaz pāris nedēļu stāvēs stabils ledus. Arī nokusušais sniegs tagad palīdz skābeklim ātrāk un vairāk nokļūt pie zivīm, kuras sākušas slāpt un kļūs aizvien aktīvākas un, protams, arī ēdelīgākas. Savukārt upēs, paceļoties ūdens līmenim, paātrinās straume. Tādā makšķerēt tikpat kā nav iespējams, jo tā nes līdzi ne vien zāli, kokus, krūmus, bet arī cilvēku atstātās drazas, nolīdzina krastus un ierastās aizstraumītes, kur zivis mīl nedaudz piestāt. Arī gruntsmakšķerniekiem tādā situācijā nav ko darīt, jo, pat izmantojot 200 gramu svinus, upe pāris minūtēs auklu piesit pilnu ar zāli un aiznes visu sistēmu pie krasta. Vislabāk, ja tajā pusē, kur ir doma doties copēt, dzīvo kāds pazīstams vietējais, kam piezvanīt un pajautāt, kas notiek upē. Ja tāda nav, atliek uzticēties internetā sniegtajām ziņām vai arī pļauties uz intuīciju. Uz Ventu jau var dotiesPadalīšos savā pieredzē par copi Ventā, jo labi zinu, ka uz šo upi dodas no dažādiem Latvijas nostūriem – vai visi makšķernieki, kas vien šajā ekonomiskās krīzes laikā vēl spējīgi tālāk vai tuvāk aizbraukt. Bet ticiet man – makšķernieki sagrabinās pēdējos santīmus un aizbrauks! Ledus Ventā ir izgājis. Pirmā zivs, uz ko tēmējam pavasarī, protams, ir vimba. Pēc lielo ūdeņu aizplūšanas visbiežāk izmantojamais inventārs ir gruntsmakšķeres. To garums nav tik būtisks. Svarīga ir vietas izvēle, jo Venta tek pa ieleju un pārsvarā tās krasti nav vis lēzeni, bet gan pieklājīgi stāvi. Ja ūdens līmenis ir tik augsts, ka aizsniedz pat piekrastes krūmājus, gruntsmakšķerei, protams, derēs pēc iespējas īsāks kāts. Tā kā Venta nav no tām platākajām upēm, nebūtu jāsatraucas, ka metiens var sanākt pārāk tāls. Man bieži bijis tā, ka, aizmetot 30 – 40 metru līdz upes vidum, nākas secināt, ka zivju tur nemaz nav, tikmēr otra gruntsmakšķere, kas iemesta pāris metru no krasta, «ziņo», ka pirmā vimba jau nogaršojusi ēsmu. Tāpēc parasti vienu makšķeri iemetu tālāk, bet otru stipri tuvāk. Vimbas ir jāmeklēEsmu piedzīvojis brīžus, kad vimbu cope notiek tikai vienā vietā. Otru makšķeri tu vari nēsāt pa krasta līniju, nemitīgi pārmetot un mainot vietu, bet nekā – zivs neņem, kaut gan ēsma un āķi ir vieni un tie paši. Nācies nostaigāt pat vairākus kilometrus dienā, līdz atrodi to vietiņu, kur vimbu bars ir apstājies. Tiem, kuri vienmēr vispirms uzbūvē nometni, iekurina ugunskuru un tad tikai sāk atritināt makšķeres, es ieteiktu rīkoties pretējā kārtībā. Ej nu sazini, kur tā zivtiņa ir šodien, un tas, ka esat tajā pašā vietā, kur pirms pāris dienām vilkts skaists vimbu loms, pilnīgi neko negarantē. Nedaudz par inventāru un ēsmuPamatauklas resnums atkarīgs no tā, cik labi pazīstat copes vietu. Ja zināt, ka tur ir arī čakārņi, protams, vēlams būtu uzsiet resnāku pamatauklu. Taču pārsvarā gruntsmakšķerēm tā ir 0,3 – 0,4 milimetri, pavadiņa – 0,2 – 0,25 milimetri. Pavasarī, kamēr nav noskrējuši brūnie palu ūdeņi, izmantojam krāsainās plastmasas mormiškas, ar tām ir pavisam cits copes efekts. Kad ūdens kļūst dzidrāks, paliekam pie parastajiem āķīšiem. Ēsmai visbiežāk izmantoju krevetes kopā ar baltajiem mušu kāpuriem. Arī naktstārps nav slikts, turklāt to bieži iekāro taimiņi, savukārt sīkās zivtiņas liek mierā, jo nespēj ar tādu kumosu tikt galā. Svina smagums atkarīgs no straumes stipruma. Visbiežāk izmantoju apaļas formas, tukšiem vidiem, un to svars ir 80 – 160 gramu. Neiesaku pavasara palu laukā izmantot slīdošā svina sistēmu, kad zem grimuļa apakšā ir vēl pavadiņa. Šāda sistēma ātri vien, pa straumi ripojot uz leju, pamanīsies ar apakšējo āķīti kaut kur aizķerties, un pavadiņas nāksies bieži mainīt. Parasti gruntsmakšķerēm lieku divas pavadiņas, kaut gan pēc likuma atļautas trīs. Ja ņem pludiņmakšķeri, var izmantot kā parastās ar riņķiem vai arī bezriņķu kātus, tā saucamos «mahus». Ar pēdējiem ir ļoti interesanti un arī rezultatīvi, ja nav jāpludina un pie paša krasta kāta garuma attālumā ir kāda aizstraume vai bedrīte. Ar bezriņķu kātu ēsmu var ļoti labi noturēt vienā punktā, un, ja vēl to pareizi iebaro, rezultāts garantēts. Pamataukla pludiņmakšķerei ir 0,18 – 0,23 milimetri, pavadiņa – 0,10 – 0,14 milimetru. Tāpat kā gruntsmakšķerei, arī pludiņmakšķerei lietojam plastmasas mormiškas vai spoguļāķus. Pavadiņas garums atkarīgs no straumes stipruma – jo tā stiprāka, jo pavadiņa īsāka. Ventā parasti lieku aptuveni 60 centimetru pavadiņu un pludiņu atkarībā no tā, ko gatavojos darīt. Ja esmu izlēmis tālu pludināt, nereti izmantoju pat 18 gramu pludus, bet, ja gribu «apcelt» kādu līci ar lēnu straumi, pilnībā pietiek ar pieciem gramiem. Der atcerēties arī to, ka vimbas ļoti labi ņem pa nakti, bieži vien pat labāk nekā dienā. Un tādā upē kā Venta ir arī skaistas vēdzeles.
