Todien Rīgā, Lauksaimniecības ministrijā nodevu kolhoza gada pārskatu un posos atpakaļ uz Aizputi.
Todien Rīgā, Lauksaimniecības ministrijā nodevu kolhoza gada pārskatu un posos atpakaļ uz Aizputi. Stacijā pirku biļeti līdz Kalvenei, jo tā bija tuvākā stacija Rīgas – Liepājas vilcienam un uz to jau gaidīja autobusiņš, kas pasažierus aizveda uz Aizputi. Vilcienā sameklēju savu kupeju un sāku iekārtoties – kā nekā te jāpavada gandrīz četras stundas.
Kad vilciens jau atgāja no stacijas, kupejā ievēlās vecākais leitnants – artilērists. «Nogatavojies» pamatīgi, iekrita kupejas stūrī un tūlīt sāka šņākt. Arī es snauduļoju. Pie Lutriņiem ienāca biļešu kontrolieris. Viņš ilgi pūlējās pamodināt oficieri, bet tas tikai kaut ko zem deguna atrūca un gulēja tālāk. Es beidzot neizturēju: «Nu ko jūs viņu «tribulierējat»! Lai cilvēks izguļas. Virsnieks taču, vai nu bez biļetes…» Kontrolieris atmeta ar roku un aizgāja. Vilciens jau bija garām Rudbāržiem, nākamā bija Kalvene. Posos uz izkāpšanu. Mazliet atmodies bija arī mans ceļabiedrs. «Tovarišč, Majori skoro?» Es apstulbu, bet tad sāku skaidrot, ka viņš ir ceļā uz Liepāju, ne Majoriem. «Ļepaja? Kak že tak?» To nu es viņam paskaidrot nevarēju. Vilciens piestāja Kalvenē, un es izkāpu.
Rīgā starp Rīgas – Tukuma un Rīgas – Liepājas līnijām tolaik bija kopīgs perons…
