Kamēr ārā vēl steidzam ķert vasaras pēdējās siltās dienas, ledus hallēs jau sākušies hokeja treniņi, vēstot par ziemas sporta sezonas tuvošanos. Jelgavas Ledus halli par tikšanās vietu esam sarunājušas arī ar Annu Kubliņu, un tur jau viņa ir – pamanāma pēc garo matu cirtas starp U16 grupas puišiem, kuri tobrīd darbojas trenera Artūra Āboliņa vadībā.
«Sieviešu komandas treniņi notiek Rīgā, bet man no dzīvesvietas Ozolniekos vieglāk izbraukāt uz Jelgavu,» skaidro Anna. «Domāju, treniņi un spēlēšana puišu komandās ir pat vērtīgāka gan meistarības, gan izturības krāšanā. Starp viņiem vienmēr zini, ka galva jātur augšā,» noņēmusi ar sejassargu aprīkoto ķiveri, smaida ņiprā meitene, atklādama, ka ar zēniem kopā trenējas jau no savas pirmās dienas uz ledus. «Vienu brīdi bija tā, ka trijās komandās spēlēju, – divās vecuma grupās pie zēniem un vēl ar meitenēm. Tad gan gāja traki.»
Iepriekšējo sezonu aizvadījusi ASV junioru līgas komandā un nupat piedalījusies «College Hockey Show Cases» nometnē Zviedrijā, viņa neslēpj, ka sākotnējam vaļaspriekam nu, pēc vidusskolas beigšanas, varētu būt svarīga loma arī turpmāko dzīves mērķu izvēlē.
– Cik ilgi jau esi uz slidām un kas uz šādu izvēli pamudināja? – jautāju apņēmīgajai hokejistei.
Tēta bērnības drauga dēls ir Kaspars Daugaviņš, un viņš mani pierunāja. Tas bija janvāra vai februāra sākumā, tobrīd man bija septiņi gadi, tātad uz hokeja slidām nu būs trīspadsmitais gads.
– Vai «pierunātājs» pats arī zina, ka joprojām esi hokejā?
Kontaktus uzturam, un gan jau, ka zina. Bet katrā ziņā – es esmu vairāk lietas kursā par to, ko viņš savā profesionāļa karjerā dara, nekā viņš par mani.
– Salīdzinoši – arī tu spēlē Latvijas izlasē.
Salīdzināt nevar, bet, jā – ceturto gadu spēlēju Latvijas sieviešu hokeja izlasē. Pirmais bija gads, kad pasaules čempionātā izkritām no pirmās divīzijas A grupas, otrajā tikām atpakaļ, trešajā atkal nonācām B grupā, kur saglabājām vietu arī šogad. Ar izlasi ceru piedalīties arī 2017. gada čempionātā, kuram gatavošanās sāksies pavasarī, bet decembrī ir olimpiskā kvalifikācija, centīsimies tikt uz olimpiskajām spēlēm. Ar paaudžu maiņu pašlaik ir sarežģīti, nav tik daudz jaunu spēlētāju, kas izlases līmenī varētu nomainīt pieredzējušās, bet trenējas daudzas, un ar laiku jau būs.
– Esi tikusi arī pie pirmās ārzemju sezonas Amerikā.
Pagājušā gada augustā uz Latviju atbrauca turienes Sieviešu junioru līgas zvaigžņu komanda, un pēc pirmās spēles man pienāca viņu trenere ar jautājumu «ko es tālāk gribu darīt?». Tā tiku pie uzaicinājuma uz šajā līgā spēlējošo vienību «Washington Pride», kas bāzējas nepilnas stundas brauciena attālumā no Vašingtonas, Rokvillā. Vecāki atbalstīja manu braukšanu, klasesbiedri arī. Jelgavas 4. vidusskolā gan nebija tālmācības iespēju, tāpēc 12. klasi pabeidzu Rīgas Komercskolā. Noteiktos datumos rakstīju pārbaudes darbus, bet eksāmenus kārtoju, kad jau biju atbraukusi uz izlases treniņiem Latvijā.
– Jauna pieredze hokeja laukumā un sadzīvē – kā tu vērtē šo pusi gada aiz okeāna?
Esmu secinājusi, ka man patīk Amerikas hokejs, jo tas ir ātrāks, laukums mazāks. Kopā ar komandu kļuvām par Sieviešu junioru līgas čempionēm. Starp sešām apakšgrupas vienībām gan netikām pirmās, bet pēc tam izslēgšanas kārtā uzvarējām visas sāncenses un izcīnījām čempionu kausu.
Noteikti bija laba pieredze arī valodas apguves ziņā. Dzīvoju kopā ar komandas biedreni pie viņas vecākiem. No rītiem gāju uz angļu valodas kursiem. Cilvēku savstarpējā saskarsmē lielas atšķirības nemanīju, tomēr kopumā tās šķita laipnākas, nekā mēdz būt pie mums. Ātro uzkodu ēstuvju gan ir daudz. Dzīvojām blakus lielveikalam, kur viss pirmais stāvs ar tām pilns.
Varbūt ne tik daudz iespēju bija apkārtnes iepazīšanai, jo hokejistiem jau lielākais laiks paiet uz ledus vai trenažieru zālē. Taču komandas junioru čempionātā ir no dažādām pilsētām, arī Kanādas, tā ka šo to redzēju arī spēļu braucienos.
– Vai iepazīšanās sezonai varētu sekot arī turpinājums?
To vēl nezinu. Gribētu spēlēt kādā no turienes komandām, apvienojot to ar mācībām, bet pašlaik – jāmeklē iespējas. Nupat piedalījos nedēļu ilgā nometnē Landskronā, Zviedrijā, kur pēc perspektīvām spēlētājām lūkoja treneri no ASV universitātēm. Starp pussimts dalībniecēm, no kurām daļa bija piedalījusies arī iepriekšējā nedēļā, no Latvijas biju vienīgā. Ik dienu pa trīs treniņiem un arī lekcijas. Iemācījos daudz gan par slidošanu, gan piespēļu un metienu tehniku. Noslēgumā saņēmu arī atzinīgu novērtējumu, kas, domājams, būs no svara turpmākajos hokeja iespēju meklējumos.
