Viņsvētdien ciemojāmies pie meitas Liepājas pusē. Pasvinējām Mārtiņus, ar mazmeitām padraiskojāmies, pie veļas gludināšanas palīdzējām, pie ēst taisīšanas – kā jau mājās.
Viņsvētdien ciemojāmies pie meitas Liepājas pusē. Pasvinējām Mārtiņus, ar mazmeitām padraiskojāmies, pie veļas gludināšanas palīdzējām, pie ēst taisīšanas – kā jau mājās. Bet tad atbrauca meitas draudzene – pelēkzaļā džipā. Iedrāzās iekšā, nometa konfekšu tūtu uz galda un vīna pudeli. Likās – vējš caur istabām izskrien.
Īpaši neklausījāmies abu sarunā, taču vienubrīd bikstīju vecītim pie sāniem, sak, klausies – vai traks, tādas lietas… Meitas draudzene stāstīja par mammu, kas nu pēc tēva nāves gribot nākt pie viņas dzīvot. «Domā, ka mana māja ir viesnīca! Kur es ar viņu likšos? Abi puikas guļ vienā istabā, mēs ar vīru – otrajā, bet kaut kur taču arī ciemiņi jāizgulda. Pati zini, cik daudz to mednieku no Rīgas sabrauc. Un vai tad bez ēdamzāles būs jāiztiek? Mutere tik skaita istabas un rēķina, ka mājā vietas pietiekot vai veselam garnizonam. Un kad arī tā. Mēs to māju necēlām, lai večus izmitinātu. Es pat iedomāties nevaru, ka viņa te gulēs gultā un vaidēs un man būs jākopj. Par kādiem grēkiem?! Bērni taču arī gar slimu, vecu cilvēku nevar ņemties, dabūs vēl paši kādu nelaimi. Un galu galā, vai tad viņa jutīsies labi, saprotot, ka mums krīt uz nerviem? Es viņas vietā daudz labprātāk ietu uz pansionātu. Kas tur kait? Pasēž, papļāpā ar līdzīgām večiņām, pat kavalieri var noskatīt. Ja kāda vaina – mediķis taču arī turpat. Un mēs ciemos aizbrauktu. Galīgā mēslā jau mēs viņu neliktu, pameklētu tādu labāku pansionātu. Lai ar dārgāk, tomēr taču – mana mamma…»
Man no tiesas kļuva slikti, sagramstīju somiņā sirds pilienus, mazmeita atskrēja ar ūdens glāzi. Meitas draudzene vēl pačaloja par lielāko dēlu, kas, ceļgalus apdauzīdams, joņojot pa ielu ar skrituļslidām, par mežģīnēm, ko nopirkusi Ziemassvētku balles tērpam, par vīra iekāroto trīssimt latu vērto zelta rokas ķēdīti, bez kuras tas neesot īsts boss, un vēl par dažiem mājas «smalkumiem», izpīpēja vēl vienu cigareti un prom bija. Tik vien atstāja, kā lūpu krāsas nospiedumus uz vīna glāzes…
Mēs meitai neprasījām, ko viņa par tādām lietām domā. Man nudien bija bailes dzirdēt pašu briesmīgāko.
Bet varbūt tas ir normāli? Varbūt tā vajag? Amerikā taču bērni no mājām aizejot padsmitgadīgi un vecākiem ne prātā nenākot viņiem uzbāzties…
Kā domājat jūs?
