No rīta līdz vakaram radio skandē politiskās reklāmas. Varbūt man piemīt selektīvā dzirde, taču nospiedošā pārsvarā dzirdu solījumus palielināt pensijas. Pārmetumus valdībai, pārmetumus partijām, kas pašlaik indeksācijai neatrod līdzekļus. Nesen kādai partijai tiekoties ar vēlētājiem, vienu no pēdējiem jautājumiem uzdeva jauna sieviete ar mazuli rokās. Esot strādājusi labi atalgotā darbā, abiem ar vīru ir kredīts, un viņa par nepareizu uzskata valdības soli noteikt griestus tā saucamajām māmiņalgām. Tie pēc ceturtā bērniņa piedzimšanas jūtami ietekmējuši ģimenes budžetu. Korekti uzdotais jautājums skanēja – kad šos griestus atcels?Man bērni dzimuši tā sauktajos treknajos gados, un arī es esmu saņēmusi visai labu māmiņalgu (paldies darba devējam, kurš čakli maksāja nodokļus), taču gan toreiz, gan tagad domāju, ka sistēma bija nepārdomāta un no valstiskā viedokļa pārāk dāsna. Tāpēc klusībā piekritu politiķiem, kas bez priekšvēlēšanu laikā ierastās pīlīšu pūšanas godīgi atzina – ierobežojums netiks atcelts, jo valsts nevar to atļauties. Taču kļuva nepatīkami, klausoties dažu līdzās sēdošo sirmo sievu skaļajos izsaucienos – ko viņa iedomājas, pati sagrābusies kredītu un vēl valstij naudu prasa! Klusējusi būtu, mums, visu mūžu strādājušām, neko neviens nemaksāja!Arī es uzskatu, ka pensijas Latvijā ir pārāk mazas. Tomēr, lai gan ir skaidrs, ka pensijas ir savtīgs politiķu jājamzirdziņš plašā un čaklā pensionāru – balsotāju pulka dēļ, gribas viņiem teikt – attopieties! Šāda politika ved nekurienē. Izmaksas aug ar katru dienu, un attieksme pret valsti atbilstoši tās politikai veidojas ne tikai pensionāriem, bet arī gados jauniem cilvēkiem, kuri audzina bērnus. Ģimenēm, kas jau tagad pelna šo pašu pensionāru pensijām un kas rūpējas par Latvijas (vai diemžēl arvien biežāk Anglijas, Īrijas un Vācijas) nākotni.
