Jelgavnieki aizbrauc no Latvijas, jo viņos zudusi piederības sajūta savai valstij.
Pēdējos gados Latvijā vērojams īsts «bēgšanas bums». Laimes un labākas dzīves meklējumos cilvēki dodas prom. Cik daudzi atgriezīsies, nav zināms, bet skumīgākais ir tas, ka aizbrauc un, ticamākais, tur arī paliks jaunie, jo viņos zudusi piederības sajūta Latvijai. Valsti pamet jauni un gados spēcīgi cilvēki, kas ir strādāt griboši, veseli, gudri un ekonomikas augšupejai varētu dot daudz, ja vien šeit redzētu tādas iespējas.Diemžēl Latvijā nesakārtotās datu bāzes dēļ nav precīzas uzskaites par personām, kas aizbrauc, – cik paliek svešumā, cik atgriežas. Tādu skaitļu nav arī par Jelgavas pusi pametušajiem. Centrālās statistikas pārvaldes datu bāze liecina, ka 2008. gadā no Latvijas uz ilgāku laiku jeb ilgtermiņā izbraukuši vairāk nekā seši tūkstoši iedzīvotāju, bet mājās atgriezušies vien trīsarpus tūkstoši. Daudzi norāda – tagad ir otrais aizbraukšanas vilnis, jo, zaudējuši ienākumus, prom dodas arī cilvēki, kuri iepriekš šādu iespēju nav pat pieļāvuši. Prātā nāk Ievas Akurateres izpildītā Andra un Brigitas Ritmaņu dziesma «Manai tautai»: «Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai, – saved to mājās pie Daugavas krastiem, saved to mājās…» Kā rīkosies valdība, lai pēc gadiem pustukšajā Latvijā tautu atkal atvestu mājās? «Londona ir manas mājas»Jelgavniece Dace Daine Londonā dzīvo jau piekto gadu. Mērķtiecīgā jauniete spējusi izsisties un šodien strādā par projektu vadītāju vienā no lielākajiem starptautiskajiem finanšu uzņēmumiem.Nopietnā amatāDace stāta, ka jau sen zinājusi, ka savu dzīvi Latvijā veidot nevēlas.«Latvijā viss ir «wrong» (nepareizi – latv. val.) – politika, ekonomika, stāvokļi sabiedrībā, jo īpaši cilvēku domāšana un attieksme… 2004. gadā ar dažiem ļoti labiem draugiem aizbraucu uz Norvēģiju. Tur mums darba meklējumos nevedās, tāpēc nopirkām biļetes uz tuvāko reisu, kas, izrādījās, bija uz Londonu…» smej jauniete. Viņa jutās droša par sevi, jo ceļā devās ar perfektām angļu valodas zināšanām. Kā daudziem iesācējiem, arī viņai pirmais bija viesmīles darbs. Taču Dace neatlaidīgi turpināja meklēt kaut ko atbilstošāku savām vēlmēm. Viņai piedāvāja strādāt kooperatīvajā administrācijā, kur tagad viņa ir projektu vadītāja vienā no lielākajiem starptautiskajiem finanšu uzņēmumiem. «Mani klienti ir Eiropas komisariāts, Pasaules Banka un Apvienotās Nācijas, kas izsniedz līdzekļus visām pasaules valstīm, ieskaitot Latviju, to attīstībai, un šie līdzekļi pēc projektu īstenošanas jāauditē,» par savu darbu stāsta bijusī jelgavniece.Pēc dzimtenes neilgojas Jauniete beigusi Jelgavas Valsts ģimnāzijas humanitāro zinātņu klasi. Viņas sapnis bija studēt žurnālistiku, bet tas izgaisa finansiālu apsvērumu dēļ – studijas Daces ģimenei bija pārāk dārgs prieks. Lai «kaut ko darītu», viņa iestājās LLU Lauksaimniecības fakultātē: «Studiju gados es vienkārši juku prātā – es nesapratu, kāpēc sēžu gumijniekos lauka vidū un roku bedres, nosakot augsnes slāņus, kāpēc klausos lekcijas par cūkkopību, minerālmēsliem un kāpēc dzīvoju apdrupušās kopmītnēs… Tā bija tāda bezjēdzīga ņemšanās… Vienu rītu pamodos un sapratu, ka jāpako somas un jābrauc prom. Tagad man daudzi jautā, vai neilgojos pēc Latvijas. Nekādā gadījumā! Man šī valsts neko nav devusi, lai es pēc tās ilgotos. Protams, pietrūkst ģimenes, radinieku un draugu, taču tā nav problēma, jo Latvija ir tikai pāris stundu lidojuma attālumā,» teic Dace. Mamma vienmēr atbalstījusi meitu un viņas ideju par dzīvošanu Londonā: «Domāju, viņa ir ļoti laimīga un pateicīga, ka nedzīvoju šajā murgā, kas pašlaik notiek Latvijā.» Šodienas situāciju savā dzimtenē jauniete vērtē kā absurdu. «Anglijas televīzija bieži rāda, cik Latvijā briesmīgi iet, un man ir kauns, ka esmu latviete, jo jaunais Ministru prezidents valsts iznīkumu pamato šādi: kāda tauta, tāda valsts un valdība,» Dace ir skarba.Lūdz atrast darbuGandrīz katru dienu Dace «draugos» saņem lūgumus palīdzēt atrast darbu Anglijā: «Esmu palīdzējusi radiem un tuviem draugiem, bet nav iespējams palīdzēt pusei Latvijas… Citreiz man atraksta cilvēki, kurus pat nepazīstu, vienkārši: «Čau, redzu, ka tu Londonā, varbūt vari palīdzēt atrast darbu…» Vai Dace vairāk atbalsta latviešus, kas mēģina cīnīties un palikt Latvijā, vai tos, kuri dodas prom un meklē, kur labāka dzīve? Viņa uzsver, ka noteikti tos, kuri spējuši izveidot savu dzīvi ārzemēs. «Tas, ko tu vari saņemt un darīt ārzemēs, Latvijā nekad nebūs pieejams… Kad tur dzīvoju, neko daudz vairāk par Jelgavu – Rīgu nezināju. Es to sapratu vien tad, kad jau kādu laiku biju Londonā. Gribu tikai atgādināt, ka parasts pelēks cilvēks nekur nekļūs pamanīts. Nav svarīgi, vai tu esi latvietis, krievs, zviedrs vai afrikānis, te tas lomu nespēlē, viss atkarīgs no tavām smadzenēm, gribasspēka un mērķa, ko gribi sasniegt. Te visas durvis ir atvērtas, viss iespējams, galvenais, lai ir gribēšana,» uzskata jauniete.Atgriezties Latvijā Dace neplāno, jo šeit viņu vairs nekas nesaista. Bijusī jelgavniece vairākkārt uzsver, ka viņas dzīve un mājas ir Londonā, kur viņa strādā, mācās, kur mīt viņas draugi, tiek veidotas attiecības un noris visas parējās aktivitātes. «Turklāt Londona ir Eiropas, ja ne pat pasaules centrs, un te dzīvot nozīmē iet līdzi laikam,» savu izvēli pamato 25 gadus vecā Dace Daine, kura jau kārto nepieciešamos dokumentus, lai saņemtu Lielbritānijas pilsonību. AtgriešanāsIeva Trevica-Petrovica darba meklējumos uz Īriju devās pirms deviņiem gadiem. Pērn viņa darbam ārzemēs pielika punktu un uz visiem laikiem atgriezās Latvijā. Ieva atzīst, ka pavadītie gadi svešumā devuši pamatīgu atspērienu dzīvei. Par nopelnīto viņa iegādājusies divus dzīvokļus Latvijā un vienu ārzemēs, svešumā satikusi savu lielo mīlestību un arī sapratusi, cik tuva un mīļa viņai ir Latvija.Darbs ar ogām un dārzeņiemDoties uz ārzemēm Ieva izvēlējās, lai nopelnītu, nopirktu dzīvokli, iemācītos būt patstāvīga. Toreiz viņai bija tikai 21 gads. Darbu atrast nav bijis problēmu, jo ar to nodarbojās vairākas firmas. Viņa nerunā par izaugsmi, Īrijā galvenais nosacījums bijis – labi paveikt uzdoto darbu. Īri par latviešiem atsaukušies pozitīvi, vērtējuši viņus kā strādīgus un apzinīgus. Sākumā Ieva siltumnīcās lasījusi zemenes, avenes un kazenes. Pēc tam pārgājusi uz darbu augļu un dārzeņu vairumtirdzniecības bāzē, kur nostrādājusi septiņus gadus. «Stāvot uz konveijera pārlasīju kartupeļus, pakoju svaigos dārzeņus un ogas. Grūti nebija, bet, kad sešas dienas nedēļā jādara viens un tas pats, viegli nav. Vienu brīdi gribēju pamest saimniecību, bet saimnieks piedāvāja darba paaugstinājumu – vadīt kafejnīcu, kur mūsu strādnieki ieturēja maltīti. Tā arī tur paliku,» stāsta Ieva.Naudas maisu nepelna«Strādniekiem maksāja ik nedēļu par nostrādātajām stundām. Nopelnīt varēja labi, taču nodokļos valstij bija jāatdod ceturtā daļa, ja strādātas virsstundas, atvilka pat 45 procentus. Daudzi domā, ja esi aizbraucis uz ārzemēm strādāt, naudu mājās vedīsi maisiem, – tā nu gan nav. Paši maksājām par dzīvošanu, pārtiku, mašīnu, apdrošināšanu, vēl jāapģērbjas, izklaidēties arī gribas, nekas īpaši daudz pāri nepalika. Bija tādi, kas regulāri naudu sūtīja uz mājām, jo Latvijā viņiem bija lieli kredīti, mājās gaidīja ģimene, bērni. Naudu savam pirmajam dzīvoklim sapelnīju jau pēc gada, un pēc tam uz krāšanu īpaši neiespringu. Tajā pašā laikā Latvijā atgriezties negribēju, jo, salīdzinot ar Īriju, te valdīja «bardaks»,» atzīst Ieva. Pilsētiņā, kur Ieva dzīvoja, bijis ļoti daudz latviešu, bet draudzība nereti pārvērtusies skaudībā citam pret citu. «Cilvēki sāka mainīties, jo nauda viņus samaitāja,» atceras Ieva. Latvijas patriote Atgriezties Latvijā jelgavniece izlēmusi spontāni, kādu dienu saprazdama – pietiek, visu naudu tik un tā nenopelnīt.«Savu piederību Latvijai es noteikti izjūtu, jo šeit esmu dzimusi un uzaugusi. Protams, tas, kas Latvijā notiek šodien, ir liels «bardaks», bet tā bijis vienmēr, tikai tagad runā atklāti par to, kas agrāk bija aizliegts. Kad braucu uz ārzemēm, vecāki uz mani skatījās skeptiski, bet es teicu: «Kas neriskē, tas nevinnē.» Un uzvarēju, jo tagad man ir divi dzīvokļi Latvijā un viens ārzemēs,» priecājas Ieva.Īrijā viņa satikusi savu mūža mīlestību – puisi no Latvijas –, un tagad kopā viņi ir ļoti laimīgi.«Jā, Latvijā ir krīze, bet atkal doties peļņā uz ārzemēm es noteikti nevēlos, gan tiksim pāri. Galu galā – kas Latvijā strādās un maksās nodokļus, ja visi aizbrauks?» smaida Ieva un turpina: «Labi ir visur, kur mūsu nav, bet nekur nav tik labi kā mājās. Nenosodu jauniešus, kas pamet Latviju uz visiem laikiem. Novēlu viņiem veiksmi, pacietību, izturību, jo tur nemaz nav tik skaisti kā pasakā.» Varbūt pēc 10 gadiemAelita Semerova no Jelgavas prom devās 2005. gada martā 25 gadu vecumā. Šodien viņa neredz motivāciju atgriezties, jo zudusi piederības sajūta Latvijai. Darbs, labs atalgojums, jauni draugi un plašās iespējas pavērušas jaunu ceļu dzīvei – Lielbritānijā. Jelgavā Aelita bija pabeigusi Amatu skolu un strādāja par pārdevēju. Tad satika sen neredzētu paziņu, kura ieteica doties uz ārzemēm un nopelnīt krietni labāku naudiņu. Skotijā zivju fabrikā jau strādāja paziņas vīrs un ar rezultātu bija ļoti apmierināts.Ilgas pazuda pēc gada«Sākumā darbā iekārtoties mēģināju caur aģentūrām, bet sapratu, ka tas man nav pa kabatai. No paziņas saņēmu ziņu, ka Skotijā zivju fabrikā vajadzīgi strādnieki, un nolēmu braukt,» atceras Aelita. Nedēļas laikā viņa aizgāja no darba lielveikalā, atvadījās no ģimenes un posās ceļā. Mamma, māsa un brālis bija saprotoši un atbalstīja Aelitu. Uz Skotiju jauniete devās ar domu, ka paliks tur ne ilgāk kā gadu. Svešumā Aelitu sagaidīja paziņas māsa, kas tur jau pāris gadu strādāja, palīdzēja nokārtot dokumentus, un jau trešajā dienā viņa sāka darbu zivju fabrikā. «Algu izmaksāja katras nedēļas beigās, un ar to biju ļoti apmierināta, jo īsā laikā varēju nomaksāt savus kredītus un parādus Latvijā. Sākumā dzīvoju pie paziņas, bet pēc mēneša sāku īrēt dzīvokli, pamazām iepazinos ar citiem fabrikas darbiniekiem. Tolaik gan tur nebija daudz latviešu, vairāk bija manāmi kurdi, ukraiņi, daži lietuvieši,» stāsta jelgavniece.Lai arī alga bija nesalīdzināma labāka nekā Latvijā, jau pēc pāris mēnešiem Aelitu pārņēma skumjas pēc mājām. Darbu pamest viņa nevarēja, bet laiks skrēja ātri, uzradās draugi, un meitene pamazām iedzīvojās.«Pēc gada ierados Latvijā, lai nomainītu pasi, bet palikt negribēju. Atgriezusies Lielbritānijā, iestājos koledžā, lai labāk apgūtu angļu valodu. Drīz vien angliski jau varēju runāt raiti un pareizi. Atgriezties nedomāPēc trim nostrādātiem gadiem fabrikā Aelita pieteicās konkursam uz darbu viesnīcā. Veiksmīgi izturējusi darba interviju un atlasi, jau gadu jelgavniece strādā viesnīcā «Hilton». Regulāri notiekot dažādi kursi, tiek izsniegti sertifikāti, un pastāv karjeras izaugsmes iespējas. «Jāatzīst, ka nav vairs tā, kā bija agrāk. Uz Latviju joprojām dodos apmēram reizi gadā. Pie manis ciemojušies arī draugi un radi. Netiecos sakrāt daudz naudas, jo tas vairs nav tik viegli kā sākumā. Vienkārši baudu dzīvi un to, ka nav jādzīvo kā Latvijā – no rokas mutē. Krīze jūtama arī Lielbritānijā, bet ne tik ļoti kā Latvijā, tomēr arī tur darbu vairs tik viegli atrast nevar. Neieteiktu uz Lielbritāniju braukt «uz dullo». Tagad pat parastiem strādniekiem tiek izvirzītas augstas prasības, bez angļu valodas zināšanām un paziņām būs grūti ko sameklēt,» secina Aelita.Arī Lielbritānijā veikalos manāms cenu kāpums, ko izjūt iedzīvotāji. Pagaidām Aelita vēl veiksmīgi iztiek ar nopelnīto un nepieciešamības gadījumā var materiāli palīdzēt tuviniekiem, bet par atgriešanos Latvijā pašlaik neprāto: «Nekad nesaki nekad, bet domāju, ka vismaz tuvākajos desmit gados tas nenotiks.» Mainīs pilsonībuPagaidām Aelita par ģimenes plānošanu nedomā, bet Lielbritānijā tiekas ar vietējo puisi, kas ir ļoti jauks un, viņas vārdiem, nesalīdzināms ar Latvijas vīriešiem.«Jā, es būtu ar mieru apprecēties un laist pasaulē bērnus šeit, jo te jūtos kā mājās un uz Latviju dodos kā ciemiņš. Mana ģimene to jau pieņēmusi.»Aelita vēl ir Latvijas pilsone, bet pēc gada viņai būs iespēja saņemt britu pilsonību, un viņa izmantos to. Aelita stāsta, ka Lielbritānijā ir pulka latviešu – ne mazums vēl joprojām strādā fabrikās, daži uzdienējušies līdz vadītājiem, daudzi apprecējušies ar nelatviešiem. Ir tādi, kas vēl domājot – palikt vai braukt atpakaļ, daži neiedzīvojas un atgriežas. «Tas atkarīgs no tā, cik stiprs un uzņēmīgs esi, cik tālu esi gatavs iet. Ja man būtu labi atalgots darbs Latvijā, iespējams, nedotos prom. Šeit ir iespēja paralēli mācīties koledžā un kļūt par dizaineri, frizieri, sekretāri. Ja ir angļu valodas zināšanas, vēlēšanās un pacietība, iespējas ir lielas. Latvijā dzīvojot, tik pa retam pietika laika un naudas, lai aizbrauktu līdz Rīgai, nemaz nerunājot par citām valstīm. Dzīvojot šeit, esmu apceļojusi daudzas pasaules valstis un noteikti braukšu vēl. Kopumā ar izvēlēto dzīvi esmu ļoti apmierināta, vien skumji, ka savējiem Latvijā klājas tik grūti. Nenožēloju, ka pametu Latviju,» saka Aelita. Atkarība no Norvēģijas«Lai arī zinu, ka Norvēģijā gaida smags darbs, vienmēr, aizbraucot uz turieni, mani pārņem laimes sajūta. Es labprāt paliktu tur dzīvot uz visiem laikiem, ja vien vīrs piekristu,» teic 37 gadus vecā jelgavniece Valija Riža. Aizbrauc naudas dēļValija kopā ar vīru Aigaru vismaz reizi gadā kravā ceļasomas, sabučo bērnus un uz vairākiem mēnešiem dodas otrpus Baltijas jūras (Aigars ārzemēs strādājis jau astoņas sezonas, Valija – piecas). Dažu gadu darbs Norvēģijā Rižu ģimenei ļāvis bez kredītsaistībām iegādāties dzīvokli Jelgavā, nopirkt jaunu automašīnu, atļauties meitai nodrošināt labu izglītību, atpūsties un ceļot. Līdz 2001. gadam Aigars strādāja algotu darbu Jelgavā, tolaik par to saņemot pieklājīgu atalgojumu, bet tajā pašā laikā viņa draugs Norvēģijā pelnīja teju desmitreiz vairāk. «Viņš man piedāvāja doties līdzi, un nodomāju – kāpēc nepamēģināt? Aizbraucu tīri naudas dēļ, arī darbavieta nāca pretī, un, pēc trim mēnešiem atgriežoties Latvijā, turpināju strādāt vecajā vietā,» stāsta Aigars. Viņš atceras, ka pirmais gads bijis īpaši smags – aukstumā, lietū un vējā uz lauka jāgriež kāposti. Tās bijušas kā ugunskristības katram «jauniņajam». Ja to spēj izturēt, saimnieka acīs esi labs strādnieks un vari cerēt uz darbu arī citu gadu. Šis ir pirmais gads, kad, atgriežoties Latvijā, Aigaram nav darba un jau pēc dažiem te pavadītiem mēnešiem, viņam sāk pietrūkt Norvēģijas. Valija uz Norvēģiju pirmo reizi aizbrauca strādāt ne tik daudz, lai nopelnītu, bet lai pamēģinātu ko jaunu. «Sākumā domāju, ka neizturēšu. Siltumnīcās lielā karstumā bija jāstrādā garas stundas, angļu valodas zināšanu man nebija. Svešvaloda ir vajadzīga, lai vieglāk saprasties, un arī saimnieks tevi vairāk respektē. Sākumā no Latvijas bija daudz strādnieku, tad arvien vairāk ukraiņu, baltkrievu, kuri bija gatavi strādāt par zemāku atalgojumu un latviešus pamazām izkonkurēja,» atzīst Valija.Tur strādājam, te atpūšamiesŠodien Rižu ģimene var būt laimīga, ka nav kārtējie kredītu upuri, lielie pirkumi – dzīvoklis un mašīna – iegādāti par sakrāto naudu. «Es labāk konservus ēdīšu, bet nelīdīšu kredītos,» smej Valija. Bērni jau izauguši – meitai 19 gadu, dēlam – 16, un vecāku prombūtnes laikā īpaši pēc viņiem neskumst. «Kad sākām braukt uz ārzemēm, bērni bija pusaudžu vecumā, viņus pieskatīja un skolā laida mana mamma. Sākumā pietrūka mammas un tēta, tagad jau viņi ir lieli, un ko nu vairs. Vecmāmiņai atstājām naudu bērnu uzturēšanai, ja pietrūka, to atsūtījām,» stāsta Aigars. Viņš atzīst, ka doties uz Norvēģiju jau izveidojies par tādu kā atkarību. «Tur strādājam, bet uz Latviju braucam atpūsties. Vietējo attieksme pret mums ir laba, saprotoša, mūs nevērtē kā melno darbaspēku. Saimnieks ir pretimnākošs, rīko strādniekiem kopīgus dārza svētkus, kopā svinam Norvēģijas neatkarības dienu,» klāsta jelgavniece.Cieš veselībaValija atzīst, ka četru gadu laikā, strādājot Norvēģijā, radušās arī dažas negatīvas sekas. Fiziski smags darbs, neveselīgs ēdiens un slodze iedragājusi veselību. Visvairāk nākas ciest mugurai, kas tad Latvijā tiek atveseļota.Norvēģijā ir daudz tādu, kas gribētu darbu pie saimniekiem, bet viņi pieturas pie pārbaudītām vērtībām, vairums pieraduši pie savām brigādēm un jaunus strādniekus ņem nelabprāt. «Zinu, ka šogad uz Norvēģiju meklēt darbu no Latvijas, Lietuvas, Baltkrievijas cilvēki brauc bariem, bet dažiem tā arī neizdodas neko atrast. Lielākas iespējas ir tiem, kas prot norvēģu un angļu valodu,» secina Valija.Viņa atzīst – ja nebūtu iespējas labi pelnīt, noteikti neatļautos meitu laist Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, kas ir ļoti dārgs prieks, jo daudz izmaksā mācību materiāli. Par Latvijas algu nevarētu nopirkt ne dzīvokli, ne automašīnu, ne atļauties ceļot. Valija ar vīru mēnesī katrs nopelna vidēji 1500 latu, ar ko Latvijā dažs labs dzīvo gadu. «Es saku, ka braukšu tik ilgi, līdz tur palikšu. Manī tāda doma dzīvo jau sen, vien vīrs nepiekrīt – viņam šeit ir lauku mājas, radinieki, vecāki. Te skatos uz cilvēkiem un redzu tikai problēmas. Norvēģi zina, ka Latvijā ir krīze, bet neiedziļinās, viņiem pašiem iet labi,» smaida jelgavniece.Rižu pāris smej, ka pierast varot pie visa un vienīgais, kā pietrūkst Norvēģijā, – bērni, Latvijas rupjmaize un žāvēta vistiņa.
