Sestdienas vakarā mana brāļa sieva, uz vienas rokas nesdama vienu bērnu, pie otras turēdama piecgadnieku, izkāps Londonas lidostā un satiks savu vīru, kurš tur dzīvo un strādā kopš jūlija. Vienā mirklī Anglija bez jebkādām iebildēm būs ieguvusi četrus jaunus iedzīvotājus. Pret nomaksāto nodokļu apmēru viņi pašlaik drīzāk būs slogs lielvalsts sociālajam budžetam. Ieguvums – varbūt pēc vairākiem gadiem. Brālis saka – pieņemt lēmumu pamest Latviju nebija viegli, toties ātri gan. Pēkšņu veselības ķibeļu dēļ tik smagu darbu te vairs strādāt nevarēja, bet par to, ko spēja, darba devējs solīja pieckārt mazāku samaksu. Par tādu naudu ģimeni neuzturēt. Tagad viņš Londonā strādā par šoferi un septiņās stundās nopelna vairāk nekā te 14 stundas smagi «rukājot» pārtikas ražotnē.Centrālā statistikas pārvalde ir vienīgā instance Latvijā, kas oficiāli apkopo informāciju par emigrantu skaitu. Augustā tādu bija 2300, bet gada astoņos mēnešos no Latvijas atvadījušies teju 14 tūkstošu. Tas ir par pusi vairāk nekā tādā pašā laikā pērn, sasniedzot jaunus emigrācijas rekordus. Ekspertu pesimistiskākie aprēķini liecina, ka pēdējo 11 gadu laikā valsti pametis jau ceturtdaļmiljons iedzīvotāju, bet Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, kam būtu jāskaita emigranti, saka – ticamu datu par izceļotāju skaitu nav, jo aizbraucēji to ziņojot nelabprāt. Brāļa sieva stāsta, ka par došanos uz britu salām minējuši virknē iestāžu – kad vietējā izglītības pārvaldē atteicās no bērnudārza rindām, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai ziņoja, ka bezdarbnieka pabalstu nevajadzēs, kā arī migrācijas lietu pārvaldē, gatavojot pases bērniem. «Kad pieteicos pabalstiem, pa iestādēm bija jāskraida un jāskaidrojas veselu dienu. Atteikšanās aizņēma minūti, neviens neko nejautāja.» Izrādās, nevēlamies pat zināt, kāpēc pilsoņi mūs pamet. Ja pārtrauktu strausu politiku, varbūt vieglāk būtu secināt, ko piedāvāt palicējiem, kas pako koferus, un aizbraucējiem, kas mums nav pateikuši «Uz neredzēšanos!».
