1999. gadā Jelgavas 1. ģimnāzija iesaistījās kopīgā projektā ar norvēģiem, un triju gadu laikā sešiem ģimnāzijas absolventiem bija iespēja par brīvu, turklāt saņemot pieklājīgu stipendiju, studēt ekonomiku Telemarkas augstskolā.
1999. gadā Jelgavas 1. ģimnāzija iesaistījās kopīgā projektā ar norvēģiem, un triju gadu laikā sešiem ģimnāzijas absolventiem bija iespēja par brīvu, turklāt saņemot pieklājīgu stipendiju, studēt ekonomiku Telemarkas augstskolā, kas ir Norvēģijas dienvidos.
Pretendentu, kas to vēlētos darīt, iznāca apmēram desmit reižu vairāk. Viena no sešiem veiksminiekiem, kas uzvarēja norvēģu organizētajā konkursā, ir Ieva Valtmane. Nu jau trešo gadu viņa studē izvēlētajā augstskolā un pēc pusotra gada kā bakalaure plāno atgriezties Latvijā. Studentu brīvdienās viņa, kā parasti, dzīvoja mājās dzimtajā Jelgavā un labprāt piekrita intervijai.
Kā tev izdevās uzvarēt konkursā par studijām Norvēģijā?
Es tiešām nebiju pati cītīgākā un ar vislabākajām atzīmēm ģimnāzijas diplomā, taču norvēģi īpaši vērtēja angļu valodas zināšanas, spēju saprasties ar cilvēkiem, un laimīgā izvēle krita man.
Vai mācības notiek norvēģiski?
Jā. Aizbraucot uz Norvēģiju, vispirms mums vajadzēja vēlreiz iet ģimnāzijas beidzamajā klasē un mācīties norvēģu valodu. Sākumā, sēžot vienā klasē kopā ar norvēģiem, vajadzīgo sekmju nebija, un tad mūs, ārzemniekus (ne tikai latviešus, bet arī krievus, aziātus un afrikāņus), sāka mācīt īpašos kursos. Viens gads valodas apguvei ir daudz. Turklāt norvēģi nav uzpūtīgi un iedomīgi. Brīžiem pat šķiet, ka viņi vairāk kautrējas no manis nekā es no viņiem. Tomēr draugus viņu vidū atrast ir grūti. Norvēģi tik daudz kā mēs «nečupojas». Ja, piemēram, Latvijā divas draudzenes sarunās iet uz kino un pēkšņi vienai no viņām vajadzēs palikt mājās, tad uz kino neaizies arī otra draudzene. Norvēģi tā nedarīs. Viņi pirmkārt vadīsies no savām izjūtām, nevis, no tā, ko citi dara.
Vērojot studentu sadzīvi Jelgavas kopmītnēs, brīžiem šķiet, ka tur galvenais iztikas līdzeklis ir no mājām atvests kartupeļu maiss un citi lauku labumi. Nupat Latvijas studenti ar rūgtu humoru atzīmēja desmit gadu jubileju, kā nav mainījusies stipendija (tā parasti ir zem desmit latu robežas). Kādi šajā ziņā ir apstākļi Norvēģijā?
Norvēģijā visi, kas studē, saņem stipendijas. Dzīvojot galvaspilsētā Oslo, kur ir dārga īre, ar šo naudu nepietiek. Tur studenti paralēli mācībām strādā, taču mazajā piectūkstoš iedzīvotāju Bo pilsētiņā, kurā ir Telemarkas augstskola, mūsu stipendijas ir vairāk nekā pietiekamas. Pirmajā gadā gan es piestrādāju, lasot ābolus. Taču tagad tam neatliktu laika, jo studēju vairākus papildkursus, piemēram, lietišķajā angļu valodā, spāņu valodā. Ir izdevies arī paceļot. Studenti labi zina lētās aviokompānijas, ar kurām ceļojot, vairāk iznāk samaksāt par ceļu līdz lidostai nekā par lidojumu līdz Lielbritānijai vai Vācijai. Projektā ir noteikts, ja atgriežamies Latvijā, tad ne stipendija, ne mācību nauda norvēģiem nav jāatmaksā. Es jūtu, ka daži ārzemju studenti, baudījuši Norvēģijas pārtikušo dzīvi, dzimtenē atgriezties neplāno. Taču, ja tā padomā, mums Latvijā iet diezgan labi. Ja tev ir izglītība, vari izdzīvot.
Kā saprotu, viena no šā Norvēģijas – Latvijas projekta idejām bija tāda, ka jūs tiekat gatavoti darbam norvēģu uzņēmumos Latvijā. Vai šajā ziņā rodas lielāka skaidrība?
Šīs iespējas pagaidām ir vairāk teorētiskas. Vienam mūsu puisim izdevies tikties ar «Rimi» šefu Latvijā, bet nekas solīts pagaidām netika.
Norvēģija latviešiem jau neklātienē ir pazīstama kā skaista, bagāta valsts, kas, piemēram, ir pirmajā vietā pasaulē elektrības ražošanā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju.
Elektrības tiešām norvēģiem ir daudz. Naktīs viss ir apgaismots, un arī mājās lielajās istabās tiek atstāta gaisma. Beidzamajā laikā gan radušās dažas grūtības un elektrības cena ceļas. Taču šīs problēmas priekšā norvēģi nedomā par taupību, drīzāk, prāto kā iedabūt hidroturbīnas caurulē vēl kādu kalnu upes ūdenskritumu. Strādājošie maksā lielus nodokļus. Kad bijām ekskursijā lielajā minerālmēslu ražošanas firmā «Hydro», tās inženieris teica, ka nodokļos maksājot līdz 70% savas algas. Tādēļ arī norvēģiem ir iespējas atbalstīt izglītību, veselības aizsardzību utt. Brīvajā laikā esmu viņu skaistajos kalnos slēpojusi. Par norvēģiem jau saka, ka viņi uz slēpēm piedzimstot. Vēl jāpiebilst, ka norvēģi prot lepoties ar savu nacionālo identitāti. Valsts neatkarības dienā, kā arī savās iesvētībās (parasti luterāņu baznīcā) viņi ģērbjas tautastērpos. Taču, no citas puses, Latvijā dzīve ir daudz dinamiskāka, interesantāka. Pa šiem trim gadiem, manuprāt, Norvēģijas sabiedrībā, presē visplašāk apspriestais notikums bija prinča Hakona slepenā iepazīšanās un karaliskajām ģimenēm neparastās laulības ar vientuļo māmiņu Metu Mari. Turpretī tajā pašā laikā Latvijā – privatizācija, valdības maiņas, virzība uz Eiropas Savienību. Daudz būtiskākas lietas taču! Vēl arī uz mājām gribas, kur ļoti gaida brālis Kaspars un vecāki.
