Ar Lietuvas endurokrosa čempionāta pēdējā posma sacensībām sestdien sezonu noslēgusi «JV Mototeam» komanda, kuras sastāvs šogad audzis līdz trim sportistiem – pazīstamajiem Jānim un Eināram Vinteriem pievienojies Eināra dēls – septiņpadsmitgadīgais Mārtiņš.
Iepriekš Latvijas čempionāta pēdējā posmā Ķesterciemā visi trīs Vinteri nopelnīja vietas uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena – Jānis pirmais E2 klasē, Einārs – E3 klasē, Mārtiņš – C jeb iesācēju klasē. Abiem pieredzējušajiem pirmā vieta arī Latvijas čempionāta un Baltijas čempionāta kopvērtējumā. Einārs E3 klasē visu sezonu braucis pārliecinoši un līdz saviem tituliem ticis bez tehniskām vai veselības problēmām. Pirms pēdējā Lietuvas čempionāta posma gan bijis apaukstējies un izlēmis nepiedalīties. Jānis ar Mārtiņu toties izturējuši arī Kačerginas trases dubļus, un Jānis vēl iespējis kļūt par Lietuvas čempionu.«Pirmajai sezonai pēc muguras operācijas, manuprāt, labs rezultāts. Ar muguru arī viss kārtībā, taču sāp otrajā Dakaras gadā lauztā roka. Marokāņi toreiz nav īsti labi ģipsi uzlikuši, un skriemeļi pēc sadzīšanas sākuši strauji izdilt. Divu stundu endurokrosā pirmo varu daudzmaz izturēt, bet otrajā sāp pamatīgi. Patiesībā vadu moci ar vienu roku,» Jānis stāsta, ka mērķis bijis nobraukt šo gadu un tad – «ja var saķīlēt, tad jāsaķīlē». Tas, protams, par roku, kurai šomēnes paredzēta operācija, jo «gribas jau vēl kādu Dakaras vai tāda tipa ralliju izbraukt». 2012. gadā solīta Dakaras atgriešanās Āfrikā, un uz to laiku iekrāt gan veselību, gan līdzekļus cer arī abi Vinteri.Mārtiņa sapņi patlaban vēl tik tālu nesniedzas, taču «mazais pirkstiņš» jau motosportam acīmredzot ticis.– Kā vērtē savu pirmo sezonu?Labi. Ja neskaita jūlijā salauzto atslēgas kaulu, kura dēļ divus mēnešus nevarēju braukt.– Kā tas gadījās?Tas bija ne endurokrosa, bet enduro sacensībās. Bišķi satrakojos, izlidoju no līkuma, iebraucu akmeņos un nogāzos no moča.– Pēc tam nebaidījies sēsties uz motocikla?Nē. Zinot, ka to pašu vietu jau vēlreiz nevar salauzt…– Un kā braucamais kalpoja? Vai pats to arī uzturi kārtībā?Tēva vecais 250 kubikcentimetru mocis gāja ļoti labi. Sākumā jau ķīlēt tētis palīdzēja, vēlāk pats, protams, konsultējoties ar viņu. Sacensībās lielākoties visiem ir jaudīgāki braucamie, bet manējais vieglāks, un arī tā ir priekšrocība.– Ko no savas pirmās sezonas atceries kā visgrūtāko posmu?Pašas pirmās sacensības Igaunijā. Iesācēji parasti brauc stundu, bet tur bija kopā ar hobija klasi jābrauc divas. Pa smiltīm ar mazo moci. Konkurenti – līdz 35 gadu veci, daudz spēcīgu braucēju. Pamatīgi nocīnījos, bet patika.– Kāds ir tavs treniņu režīms, un vai ziemā arī to turpināsi?Līdzās braukšanas treniņiem, kas parasti notiek tētim un Jānim izbrīvētā laikā, trīs reizes nedēļā eju uz trenažieru zāli. Ziemā būs līdzīgi. Motocikls droši vien kādu mēnesi garāžā pastāvēs, līdz ledus būs pāri upēm. Tad gan jau atkal pabraukāsim.– Ko Spīdolas ģimnāzijas 11. klase dara sporta stundās? Kas vēl no sporta saista tavu uzmanību?Stundās pēdējā laikā daudz spēlējam florbolu, bet mani tas īpaši nesaista. No sacensībām gan TV, gan dabā dažreiz skatos hokeju.– Vai mūsu «Dinamo», tavuprāt, spēlē gana labi?Varētu jau labāk. Bet no malas jau vienmēr viss vieglāk izskatās. Tā arī dažs domā, kas tur ar moci ko nepabraukt, bet pēc 10 minūtēm trasē jau krīt gar zemi un otrā dienā no gultas nevar izkāpt.
