Marta pirmajā svētdienā Sv.Sīmaņa un Annas pareizticīgajā katedrālē no savas draudzes atvadījās mācītājs tēvs Oļegs jeb Oļegs Vaļajevs.
Marta pirmajā svētdienā Sv.Sīmaņa un Annas pareizticīgajā katedrālē no savas draudzes atvadījās mācītājs tēvs Oļegs jeb Oļegs Vaļajevs. Vēl pagājušajā nedēļā viņš uzturējās Jelgavā, lai nokārtotu vienu otru personīgu saistību, taču pareizticīgo baznīcas sinode, viņa ekselence metropolīts Aleksandrs ir izlēmuši, ka tēvam Oļegam Jelgava jāatstāj.
Kā raksta kolēģe no laikraksta «Novaja gazeta» katedrāles draudzes locekle Albīna Zeņeviča, sinodes lēmums draudzei ir negaidīts un skumjš. Divus gadus un dažus mēnešus nokalpojot Jelgavā, tēvs Oļegs ieguvis žēlsirdīga, iejūtīga mācītāja slavu, tādēļ šķiršanās dievkalpojumā cilvēki esot pat raudājuši. No otras puses, nevar jau teikt, ka draudzē būtu sākušies kādi nemieri. Ticīgs cilvēks savā neizpratnē vai pat dusmās cenšas būt lēnprātīgs. Ja Dieva griba bijusi tāda, ka tēvam Oļegam no Jelgavas jāaiziet, tad droši vien tam ir kāda dziļāka jēga.
Man kā žurnālistam, veidojot «Ticības lietu» lappusi, bieži vien bijis gods tikties ar tēvu Oļegu. Un vienmēr esmu bijis gandarīts, kad no pareizticīgo katedrāles, kur vairumā latviešiem daudz kas, sākot jau ar dievkalpojumos lietoto īpašo senkrievu valodu, liekas svešs un nesaprotams, iznāk jauns, patīkams, mūsdienīgs cilvēks, kas ir gatavs palīdzēt, lai «Ziņu» lasītājiem veidotos interesants priekšstats par šo Latvijai nozīmīgo tradicionālo reliģisko konfesiju. Mūsdienās daudz tiek runāts par Latvijas sabiedrības integrāciju. No savas žurnālista pieredzes varu teikt, ka droši vien tēvs Oļegs ir cilvēks, kas šajā laukā būtu nopelnījis kādu apbalvojumu. Biju mēģinājis dabūt metropolīta atļauju, lai par Oļegu uzrakstītu vairāk. Diemžēl neiznāca. Nu varu atļauties publicēt tikai nelielu atvadu interviju. Jāpiebilst, ka tēvs Oļegs pieteica, ka pareizticīgo baznīcas nostādnēs nepiedien rakstīt presē par mācītāju personisko dzīvi. Kad dzimis, kur audzis – tas tālākās kalpošanas interesēs neesot svarīgi. Var vienīgi pateikt, ka Oļegs Vaļajevs ir rīdzinieks, Latvijas pilsonis. Diemžēl iespējams, ka baznīcas interesēs uz nenoteiktu laiku viņam sava valsts būs jāatstāj.
Ar kādām jūtām jūs atstājat Jelgavu?
Garīdznieka dzīvē pārcelšana uz citu kalpošanas vietu ir parasta lieta. No Jelgavas, protams, aizbraucu ar skumjām. Draudze mācītājam ir tikpat kā ģimene. Tu, protams, zini savu cilvēku dzīvi, problēmas, lūdzies par viņiem, nodod Dieva rokās, taču aizmirst nevari. Sirdij tā ir kārtējā rēta. Tik tiešām Jelgavā nokalpotais laiks man pirmām kārtām saistās ar interesantiem, atklātiem un pateicīgiem cilvēkiem. Te viegli bija kalpot arī tāpēc, ka baznīcai ir labs kontakts ar laicīgo varu, pašvaldību. Domāju, ka, lielā mērā pateicoties katoļu bīskapa Antona Justa iniciatīvai, pacietībai un neatlaidībai, izveidojies labs kontakts arī starp tradicionālajām reliģiskajām konfesijām. Tas ir ļoti svarīgi, jo mums ir daudz jauktu ģimeņu, kur viens pārī ir pareizticīgais, otrs – luterānis, viens – katolis, otrs – pareizticīgais. Tādā veidā mēs arī veicinājām saskaņu ģimenēs, kas ir ļoti svarīgi. Tieši mīlestības trūkuma dēļ sabiedrība kļuvusi nežēlīgāka, piepildījušies piecpadsmit cietumi, kas tādai nelielai valstij kā mūsējā ir ļoti daudz. Man tiešām vislabākās atmiņas Jelgavā būs par baznīcu un pašvaldības sadarbību.
Vai ir kādi plāni, kas Jelgavā palikuši neīstenoti?
Man gribējās izveidot kapelas Jelgavas slimnīcās. Rajona slimnīcā lietas jau bija iezīmējušās diezgan konkrēti. Nav taču normāli, ja palātā viens smejas, otrs lūdzas. Ļoti vēlams, lai būtu kapela, kur veikt nepieciešamos reliģiskos rituālus.
Jūs bijāt pazīstams kā darbīgs garīdznieks arī Jelgavas cietumā. Nesen tur ar jūsu līdzdalību tika atklāta kapela.
Esmu centies būt iejūtīgs pret visiem neatkarīgi no tautības, ticības, neatkarīgi no tā, vai kāds ir bandīts vai vēl kaut kas. Katrs cilvēks ir individualitāte, katram ir savs dzīves ceļš un arī krusts. Kristīgā baznīca tradicionāli izrāda interesi par bāreņiem, trūkumcietējiem un arī cietumniekiem. Arī es reizi nedēļā gāju uz Jelgavas cietumu, kur vadīju dievkalpojumu, pieņēmu grēksūdzes, runājos. Parasti ieslodzītie ir labi psihologi, viņi jūt, vai tu esi atnācis ar mīlestību vai arī neesi apvaldījis sevī dusmas un nosodījumu. Cietumā biju gandarīts redzēt sava darba augļus, kas, cerams, būs ar paliekošu vērtību.
Kas Jelgavas laikā jums bijis aizkustinošākais brīdis?
Domāju, ka zvanu pacelšana katedrāles tornī. Tas tiešām bija kaut kas tāds, kas sirdi saviļņoja. Protams, arī jau minētā sadarbība starp dažādām konfesijām un pašvaldību. Sajūta, ka cilvēki var būt vienoti ne tikai kādā politiskā virzībā, bet arī attiecībā uz Kristu.
***
Viedokļi par tēvu Oļegu
Andris Rāviņš, Domes priekšsēdētājs:
Tēvs Oļegs ar lielu interesi un labvēlību iesaistījās darbā, ko veic mūsu tradicionālo konfesiju garīdznieki. Gribu novēlēt, lai jaunajā kalpošanas vietā ap viņu būtu tāda pati laba aura, kā tas bija Jelgavā.
Jānis Tautvaitis, Jelgavas cietuma kapelāns:
Viņš ir jauks, sirsnīgs un atsaucīgs cilvēks. Ieslodzītie par viņu izsakās ļoti atzinīgi. Daudziem viņš palīdzējis saņemt medicīnisko aprūpi. Ar tēva Oļega gādību cietumā notika lieliski labdarības koncerti.
Anastasija Meijere, Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas vecākā māsa:
Tēvs Oļegs izdarījis daudz cilvēku garīgā izglītošanā. Pēc slimnieku lūguma ar viņiem tikās un būtībā veica psihoterapeita darbu. Tēvs Oļegs piedalījās arī kapelas atklāšanā, viņa draudzes locekļi rīkoja slimniekiem koncertus. Lai Dievs dod viņam veselību, kalpojot jaunajā vietā!
