Gandrīz gadu mani nodarbināja doma, ka vajadzētu aiz sevis atstāt manu vecāku un vecvecāku dzīves gājuma aprakstu, kā arī šodienas skatījumā uzrakstīt savā mūžā pārdzīvoto. Uzskatu, ka esmu piedzīvojusi daudz ko tādu, ko būtu svarīgi zināt manām mazmeitām. Reiz pat ienāca prātā, ka šīs piezīmes varētu ieinteresēt kādu rakstnieku, taču tas ir palicis tikai manās domās. Bet laiks iet. Dzīves gaita aša, aša, nelīdz lūgums, nelīdz lāsts. Un tā nu es sāku…
Māte dzirdēja, ko teicis “Leniņš”
Mana māte ir Eda Liepniece. Kurzemniece, dzimusi 1889. gada 22. novembrī Skrundas pagasta Airītēs pusgraudnieka ģimenē. Viņas tēvs bija Juris, māte – Kate. Ģimenē vēl auga brālis Jānis un māsa Līze. Liepnieku ģimene smagi grūti pelnīja maizīti. Māte bērnībā agri sāka iet ganos, bet skolā varēja iet trīs klases. Dažas zinības viņai iemācīja Skrundas pils guvernante. Agrā jaunībā Eda strādāja pie baroneses pilī. Pils darbs viņai neesot paticis, bet tā viņa varēja palīdzēt vecākiem un jaunākajiem bērniem.
Un tad sākās kara gadi, kad visa ģimene devās bēgļu gaitās uz Krieviju – gan ne labprātīgi, bet dzīti. Tālo ceļu no Skrundas pagasta līdz Pēterburgai visa ģimene nostaigāja kājām. Tur arī piedzīvoja revolūciju, kurai līdzi nāca bads un posts. Māte gan Pēterburgā dabūja darbu rūpnīcā, ko sauca “Puķiļovskij zavod”. Pārējiem ģimenes locekļiem darbs neatradās, tādēļ dzīve bija ļoti trūcīga.
Tolaik Eda kopā ar draudzeni no fabrikas tikusi sūtīta uz mītiņiem, kuros uzstājies Ļeņins. Kuriozs notikums no mātes stāsta: laukums, kur ieradies Ļeņins, bija stingri apsargāts. Viņa un viņas draudzene, kas bija ģērbušās melnos svārkos, sarkanās blūzēs un melnās cepurēs ar sarkaniem plīvuriem, izskatījušās ļoti iespaidīgi. Miliču priekšnieks, ieraugot šādas personas, aizvedis tās līdz pat tribīnei pēc iespējas tuvāk Ļeņinam.
Kad 1940. gadā Latvijā ielauzās komunisti, māte man stāstīja, ka viņai palikuši atmiņā šādi Ļeņina vārdi: brīvība, darbs un mīlestība. Viņa vienmēr piebilda, ka Ļeņina teiktais bija gan skaists, bet liekuļots. Vēlāk, kad komunistu vārdi nesaskanēja ar darbiem, māte vienmēr sacīja: “Tas nu gan nav tā, kā Leniņš teica.”
Revolūcijas pārņemtajā Petrogradā dzīve kļuva arvien neciešamāka, tāpēc mātes ģimene kopā ar vēl dažiem latviešu bēgļiem devās uz Sibīriju. Tika solīts, ka tiem, kas mīl zemi, Sibīrijā bads nebūs jācieš. Braucot pa Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāli, Liepnieku ģimene nokļuva kādā Austrumsibīrijas pilsētiņā, kur bijis daudz bēgļu no Latvijas. Sākumā arī tur iztikšana bija grūta. Tomēr Liepnieki atraduši nomaļu vietu, kur apmesties. Apstrādājuši mazu zemes gabaliņu, audzējuši dažus kustonīšus. Tā arī vilkuši dzīvību. Pilsētiņā bijis ļoti daudz ķīniešu. Māte man stāstīja, cik ļoti ķīniešu ģimenes atšķīrušās no mūsējām. Ķīniešu vīrieši darījuši visus darbus: gatavojuši ēst, mazgājuši veļu, kā arī apstrādājuši zemi. Turpretī ķīniešu sievietes galvenais uzdevums bija dzemdēt bērnus un mīlēt vīru.
Kādu dienu draudzene mātei stāstījusi, ka tirgū satikusi vienu jaunu, godīgu latviešu tirgotāju, kurš meklē saimniecības vadītāju. Viņa ieteica ar šo tirgotāju aprunāties – varbūt tā piedāvātais darbs palīdzēšot uzturēt ģimeni. Māte aizgājusi pie latviešu tirgotāja, kura vārds bija Jānis Raģis, un sāka pie viņa strādāt. Izrādījās, ka ar tirdzniecību tajos apstākļos varēja labi nopelnīt. Raģis bija iegādājies mājiņu un dzīvoja samērā turīgi. Pamazām abu šo cilvēku starpā radās mīlestība, un Sibīrijā tika nodibināta jauna latviešu ģimene. Manus vecākus laulājis luterāņu mācītājs, pēc tautības igaunis. Tas noticis pareizticīgo baznīciņā, jo vietējie krievi bijuši sirsnīgi un atļāvuši latviešu pārim salaulāties savā dievnamā.
Pēc gada kopdzīves piedzimusi meitiņa, kuru nokristījuši par Annu. Lai gan jaunajai ģimenei materiālie apstākļi nebija slikti, ilgas pēc dzimtenes auga arvien lielākas un daudzi latvieši posās mājupceļam.
Jānis Raģis bija no Svētes
Mans tēvs Jānis Raģis Kārļa dēls dzimis 1885. gada 18. oktobrī Jelgavas apriņķa Svētes pagastā kalpu pusgraudnieku ģimenē. Jānim bija arī māsa Emīlija, kas kļuva par manu krustmāti, un brālis. Ģimene bija ļoti saticīga, bet materiālie apstākļi – trūcīgi. Manu tēvu jau piecu gadu vecumā sūtīja par cūkganu pie lielsaimnieka Ģinguļa. Pēc tēva stāstītā, pret kalpiem viņš bijis visai nežēlīgs. Arī mazo Jāni agri cēlis no miega un licis palīdzēt meitām sakopt govis. Vēl pirms brokastīm bija jāiet ganīt cūkas. No tēva stāstītā iespiedusies atmiņā epizode, ka bērnībā rītos, kamēr saimniece vēl gulēja, viņš pa kluso ņēmis cūkām vārītos kartupeļus, lai ganībās tos ar baudu notiesātu. Citi saimnieki viņa bērnības ganu gaitās gan bijuši devīgāki.
Tēvs trīs ziemas mācījies Svētes pagasta skolā. Viņa māte bieži slimojusi, un ģimenei negāja labi, tāpēc Jānim bija agri un grūti jāsāk strādāt.
Kad sākās Pirmais pasaules karš, tēvu iesauca dienestā krievu armijā, un viņš karoja pret vāciešiem. Ļoti liktenīga tēvam bija kāda kara epizode, ko viņš nevarēja aizmirst visu dzīvi. To allaž viņš mums, bērniem, atstāstīja savā dzimšanas dienā 18. oktobrī. Proti, toreiz sācies vācu uzbrukums. Zaldātiem dots rīkojums izvērst uguns līniju, kur katram vajadzēja izveidot savu ierakumu, lai tajā varētu iegulties un šaut uz ienaidnieku. Tēvs ierakumu izveidojis un jau gatavojies šaut. Tai brīdī pieskrējis virsnieks vai praporščiks, kas tēvu aiz apkakles izsviedis no ierakuma ārā un pats iegūlies viņa vietā. Tēvs par šādu nekaunību zaudējis savaldīšanos un iesitis virsniekam. Kad frontē iestājies klusums, tēvs ticis apcietināts un nodots kara tiesai. Spriedums bija bargs – nāves sods nošaujot. Tomēr liktenis viņam bija labvēlīgs. Proti, 18. oktobrī ķeizarienes Katrīnas meitai Anastasijai, tāpat kā manam tēvam, bija dzimšanas diena. Patiecoties šai sakritībai, nāves sods tika atcelts, pārvēršot to mūža ieslodzījumā. Vispirms tēvs nosūtīts uz cietumu Polijā, Čenstohovā. Tad, sākoties vispārējai revolūcijai Krievijā, viņu pārveda uz Petropavlovskas cietumu Petrogradā. Sakarā ar revolūciju tēva lietu pārskatīja un viņu atbrīvoja. Mēs, bērni, šo tēva jeb papuļa (kā mēs viņu saucām) “dzīves serenādi” zinājām no galvas.
Par revolucionāru tēvs gan nekļuva. Tāpat kā Liepnieki, viņš Petrogradā darbu atrast nevarēja, tādēļ devās uz Sibīriju, kur priekšā jau bijuši vairāki tautieši no Latvijas. Jaunajā dzīvesvietā viņš iepazinies ar dažiem enerģiskiem cilvēkiem, kuri prata tirgoties un nopelnīt. Tēvam tas amats iepaticies, un dzīve sāka normalizēties. Īsā laikā tēvs nopirka nelielu mājiņu un atvēra savu veikaliņu. Vienam bijis grūti dzīvot, tādēļ ievācis ziņas, kur vēl tuvākajā apkaimē dzīvo latvieši. Tā arī iepazinies un iedraudzējies ar vienu jaunekli no Latvijas. Savukārt viņš izrādījās manas mātes ģimenei tuvs paziņa. Tēvs jautājis jaunajam draugam, vai nezinot kādu latviešu sievišķi, kas varētu vadīt mājas saimniecību, kamēr viņš pats aizņemts tirdzniecībā. Draugs atbildējis, ka varot līdzēt, un aizgājis pie manas mātes ģimenes, un tālākais līdz manas māsiņas Annas piedzimšanai jau ir pastāstīts.
Mājup uz Latviju
Kad arī Sibīrijā pienāca ziņa, ka Latvija ir brīva un latvieši, kuri vēlas, var tur atgriezties, mani nākamie vecāki Jānis un viņa sieva Eda, Edas māte Kate, tēvs Juris, brālis Jānis un jaunākā māsa Līze posās ceļam. Atļauju dabūt bijis ļoti grūti. Uz tiem, kuri gribēja pamest Krieviju, komunisti skatījās ar aizdomām. Taču Jāņa Raģa lēmums par atgriešanos dzimtenē bija stingrs. Viņš rīkojās enerģiski. Pārdeva savu mājiņu un lika lietā ietaupījumus, lai piekukuļotu augstos komunistu varasvīrus. Beidzot atļauja doties uz dzimteni visai ģimenei bija dabūta.
Tā 1921. gada augustā Raģu un Liepnieku ģimenes ar bezgalīgu prieku iekāpa lopu vagonā vilcienā, kas brauca uz rietumiem. Eda ar mani bija pēdējā grūtniecības mēnesī. Viņa lūdza Dievu, lai tas ļauj man piedzimt Latvijā. Taču tas nepiepildījās.
Ceļa sākums bija ļoti nelaimīgs. Ar galvas karsoni nomira divgadīgā meitiņa Anna. Nezināmā stacijā ir atstātas viņas mirstīgās atliekas, nav zināms, kur tās apglabāja. Pēc lielās nelaimes 16. augustā Edai vagonā sākās dzemdību sāpes. Taču laime tā, ka pašas dzemdības notika Irkutskas stacijā, kur vilciens apstājies stāvēja dažas dienas. Māte man stāstīja, ka viņa nogāja vilciena vagona aizmugurē un pie sliedēm bez kādas medicīniskās palīdzības, izņemot vīra morālo atbalstu, mani dzemdēja. Mātei agrāk bija divas biezas matu bizes. Pēc manas piedzimšanas viņa konstatēja, ka šo bižu vairs nav. Acīmredzot dzemdību sāpēs, lai nebūtu jākliedz, viņa koda savās bizēs un, bēram piedzimstot, tās pazaudēja.
Irkustkā arī jaundzimušais tika reģistrēts. Tā nu iznāca, ka es, Emīlija Lizete Raģe, savā dzimtajā vietā nodzīvoju divas dienas. Mana māte vēlāk smējās, ka es esot piedzimusi uz sliedēm un neesot bijis ar ko nomazgāt. Tāpēc arī es tāda melna kā čigānam no ratu pakaļas izkritusi palikusi. Labi, ka mātei netrūka sava piena, bet pēc vecākās meitiņas nāves viņa bija ļoti nervoza, tādēļ piens nebija veselīgs.
Sekoja nākamā nelaime. Smagi ar holeru saslima Edas māte, mana vecāmāte. Viņu izolēja no kopējā vagona. Dzelzceļnieki teica, ka pielikšot pie vilciena vēl vienu vagonu saslimušajiem. Tēvs stāstīja, ka slimnieku vagons tā arī netika piekabināts. Vēlāk saņemts apsolījums, ka kādā stacijā vecomāti varēs droši atstāt, jo, ja viņa paliks dzīva, aizsūtīs uz Latviju. Slimības laikā Jānis sievasmātei visādi mēģinājis palīdzēt. Cilvēki runājuši, ka palīdz tas, ka slimnieks ēd baltmaizi vai sakaltušus “suharus”, jo tad apstājas caureja. Par kukuli baltmaizes Jānis atdeva zelta pulksteni, tomēr tas nelīdzēja. Jānis bija pēdējais, kas sievasmāti redzēja dzīvu. Dažas stundas vēlāk viņa mirusi. Jānis un Liepnieki turpat stacijas tuvumā izraka bedri, ietina mirušo palagā un gribēja aprakt, bet vilciens sāka braukt, un viņi nevarēja pat lāga aizrakt kapiņu. Eda pēc dzemdībām vairs savu māti neredzēja.
Taču Edas bēdām vēl augustā nebija pielikts punkts. Tika saņemta ziņa, ka frontē kritis vecākais brālis. Bēdām pāri tikt palīdzējusi mazā Emīlija un mīļotais vīrs, kā arī tas, ka vilciens tuvojas dzimtenei.
Atkal Latvijā
1921. gada beigās seši Raģi un Liepnieki ieradās Rīgā. Latvija bija brīva, bet nomocīta. Viņi visi uz kādu laiciņu apmetās pie Edas māsīcas, kurai Rīgā bija liels dzīvoklis. Taču tēvs redzēja, ka ģimenei tur dzīves nebūs. Kā jau pēc kara, galvaspilsētā valdīja bezdarbs un bads. Vienkāršu cilvēku bez specialitātes Rīgā gaidīja bada nāve. No tēva stāstītā man izskatās, ka toreiz pēc Pirmā pasaules kara Latvijas brīvvalsts neko daudz neatšķīrās no pašreizējiem apstākļiem. Deputāti cīnījušies pēc krēsla un naudas.
Kad Raģi un Liepnieki nolēma, ka viņiem Rīga nav piemērota, mans tēvs devās uz Jelgavas apriņķa Svētes pagastu, kur viņam, aizejot karadienestā, palika abi vecāki, māsa un brālis. Pa ceļam tēvs apstājās Jelgavā un izlūkoja, kādi tur varētu būt dzīves apstākļi. Tālāk viņš devās uz Svētes pagastu, kur dzimtās mājas atrada nopostītas. Tēvs bija apmeties pie kaimiņiem. Satikšanās ar viņu bija gan priecīga, gan bēdīga, jo dēls uzzināja, ka māte un brālis viņa prombūtnes laikā ir miruši un apbedīti Svētes kapos. Jānim tas bija vecākais brālis, kurš bija teicies braukt uz ārzemēm. Labu ziņu vectēvs pastāstīja par māsu Emīliju. Viņa bija apprecējusies, dzīvoja Svētes pagasta Siliņos. Atsveicinājies no vectēva un apsolījis pie pirmās izdevības ņemt to pie sevis (ko vēlāk arī izpildījis), mans tēvs devās pie māsas uz Siliņiem. Māsa bijusi iepriecināta, ka brālis dzīvs un vesels ieradies Latvijā. Par savu dzīvi viņa gan neko labu nevarēja pastāstīt. Vīrs atraitnis ar trim maziem bērniem, pēc uzvārda Jaunčukurs. Taču viņš sevišķi labi izturējies pret Emīliju.
Iepazinies ar dzīves apstākļiem Siliņos un saņēmis māsas vīra atļauju, ka pagaidām varēs apmesties pie viņiem, Jānis priecīgs devās atpakaļ uz Rīgu pēc savējiem.
Tā 1922. gadā Raģi un Liepnieki apmetās Svētes pagasta Siliņos. Jānim Raģim bija liela ģimene, par kuru viņš bija apņēmies rūpēties – sieva Eda, meita Emīlija Lizete, tēvs Kārlis, sievastēvs Juris, sievas māsa Līze (16 gadu veca) un sievas brālis Jānis. Tā kā Siliņu saimnieks negribēja un arī nevarēja lielo ģimeni ilgi paturēt, Jānis devās uz Jelgavu (Siliņi no pilsētas bija apmēram piecus kilometrus). Pirmo dzīvesvietu viņš sadabūja Blaumaņa ielā pretī alus brūzim. Sievas māsa Līze atrada darbu Svētē pie kāda lielsaimnieka. Pārējie – sieva, meitiņa, abi tēvi un sievas brālis – palika Jāņa apgādībā. Viņš izmeklējās visādus darbus, taču neko sev piemērotu nevarēja atrast. Karš, Sibīrija – visa jaunība bija samaitāta. Tad Jānim ienāca prātā, ka viņš varētu turpināt Sibīrijā iesākto tirgošanos. Trūka gan līdzekļu, lai to varētu sākt. Jānis nolēma sākt no mazumiņa. Kaut pagājuši jau vairāk nekā 70 gadi, viņa stāsts par sava biznesa sākumu daudz neatšķiras no stāstiem par tagadējiem tirgotājiem.
Bieži vien darbība bijusi nelegāla, bet ne noziedzīga. Rītos tēvs cēlies ap trijiem, lai atrastos tur, kur iebrauc zemnieki, kas savu produkciju pārdeva uzpircējiem. To tad Jānis par niecīgiem ienākumiem tirgoja Jelgavas tirgū. Kaut ar grūtībām, dienišķo maizīti viņš ģimenei tā varēja sagādāt. Darbā palīdzēja arī sievastēvs Juris, bet sievas brāli Jāni tēvs nodeva mācīties pie meistara par skārdnieku. Dzīvoklītis Blaumaņa ielā bijis mazs, dzīvojuši ļoti saspiesti. Mana māte staigājusi gaidībās ar manu māsiņu Zentu, kura piedzima 1924. gadā. 1925. gadā nomira mātes tēvs Juris.
Pēc otrā bērna piedzimšanas Jānis sameklējis dzīvokli Krišjāņa Barona ielā 2. Tas bijis ļoti tuvu tirgum, taču diezgan slikts. Divas samērā lielas istabas atradušās virs zirgu staļļa. Vienīgā priekšrocība, ka turpat varēja noīrēt arī pagrabu. Tolaik labu dzīvokli Jānis vēl nav varējis atļauties īrēt. Krišjāņa Barona ielas dzīvoklī bez Jāņa, Edas un divām meitiņām dzīvoja arī sievas brālis Jānis, kas, izmācījies par skārdnieku, palīdzēja meistariem likt jumtus. Dzīvošana vēl joprojām bija saspiesta. 1927. gadā ģimenē piedzima dēls, kuru arī nokristīja par Jāni, bet vēlāk visi sauca par Žani. Mātes brālis Jānis un mātes māsa Līze tika krusttēva un krustmātes godā.
Gribu piebilst, ka, sākot ar 1927. gadu, rakstu to, ko es kā bērns piedzīvoju un atceros. Iepriekš rakstītais bija balstīts uz vecāku, vectēva un citu vecāku cilvēku stāstiem.
Sevi atminos kopš brāļa piedzimšanas
Ļoti skaidri atceros, kā dzīvē ienāca brālis Jānis. Māsa Zenta toreiz bija trīs gadus veca un atradās manā uzraudzībā. Līdz brāļa piedzimšanai Zenta bija visu mīlule. Viņa pat gulēja mātei blakus. Nu māsa draudēja jaunpiedzimušo puišeli izsviest pa logu. Es šos draudus uzņēmu nopietni un viņu uzmanīju. Atmiņā palicis vectēvs. Es biju viņa mīlule un galvenā palīdze mazo audzināšanā. Lai savilktu galus, mātei vajadzēja tēvam tirgū palīdzēt. Atminos, ka tēvs iegādājās zirga ratus, bet zirga vietā pats tos vilka uz tirgu. Ratos izvietoja produktus. Pēc tirgus slēgšanas ratus atkal vilka uz mājām. Arī es reizēm palīdzēju tos stumt.
Nākamais tēva atrastais dzīvoklis bija kādā vecā barona mājā Čakstes bulvārī. Virtuvē bija izmūrēta sarkana ķieģeļu grīda. Pašlaik šajā vietā atrodas Latvijas Lauksaimniecības universitātes kopmītnes. Arī šis dzīvoklis nebija īsti piemērots, un tēvs turpināja labāka meklēšanu.
1927. gadā sešu gadu vecumā māte mani aizveda uz pirmskolu. Tā atradās Krišjāņa Barona ielā un piederēja kādam sociāldemokrātam. Otrajā pasaules karā šis nams palika nesagrauts un stāv vēl šodien, tas ir, 1995. gadā. Pirmskolā iegāju ar gauži mazām iemaņām, pat zīmuli nepratu turēt rokā.
Pirmais “traģiskais” skolas notikums bija tāds, ka sabojāju skolas solu, jo ar zīmuli biju spiedusi tik spēcīgi, ka tā pēdas palika uz sola virsmas. Māte gan mani aizstāvēja, sakot, ka sešgadīgs bērns skolotājai esot jāpamāca. Dabūjusi zināt, ka man ir tikai seši gadi, skolotāja pārcēla mani uz bērnudārzu. Atrašanos bērnudārzā atceros kā jauku bērnības epizodi. Pusgadu tur pabiju pie jaukās audzinātājas Āres kundzes. Pēc tam tiku pārcelta atpakaļ uz pirmskolu, kur kļuvu par vienu no labākajām skolniecēm. Arī ģimenei kopumā dzīve gāja uz labo pusi. Visbeidzot tēvs Krišjāņa Barona ielā atrada piemērotu dzīvokli, kurā bija četras istabas. Vēl šodien, kad ir pagājis septiņdesmit gadu no tā brīža, kad iegājām tajā dzīvoklī, es, atceroties to, jūtos kā pelnrušķīte, kas, pārvērtusies princesē, ieiet pilī.
