«Strādāšu ar bezpajumtniekiem,» stāsta augstskolas «Attīstība» studente jelgavniece Sigita Ausmiņa, kas jau sešus gadus ir pilnīgi neredzīga. Pēc pāris nedēļām viņa dosies uz Madridi, kur studentu apmaiņas programmā «Erasmus» gadu pavadīs praksē.
Kaut arī subjektīvs darba atteikums pretendenta invaliditātes dēļ ir sodāma diskriminācija, trīsdesmit vienu gadu vecajai jelgavniecei Sigitai, kas beidzamos sešus gadus ir pilnīgi neredzīga, līdz šim vēl nav izdevies atrast darbu ārpus Latvijas Neredzīgo biedrības. Reiz, kad meitene aizgājusi uz darba interviju masāžas salonā, viņai jautāts: «Bet kā jūs tiksiet uz darbu?», kas gan ir katra cilvēka privāta lieta. Arī tur viņai atteikts. Vēlas strādāt ar bērniemKopš augstskolas «Attīstība» diploma iegūšanas 2008. gadā Sigita strādā uz ceturtdaļslodzi par rehabilitētāju Latvijas Neredzīgo biedrības Jelgavas nodaļā, kur redzes invalīdiem māca rīkoties ar datoriem, kuros ir speciālas programmas. Taču Sigitas sirdslieta būtu sociālais darbs ar bērniem. Viņai svarīgi ir arī nopelnīt vismaz tik daudz, lai varētu iztikt un atdot bankas ņemto dzīvokļa kredītu. «Man ir priekšrocība, ka agrāk esmu redzējusi, tāpēc bērniem varu daudz ko iemācīt,» saka Sigita.Uz Spāniju kopā ar KončuSpānijā Sigitu pavadīs sociālā rehabilitētāja Evita Ķēķe, kuras pienākums būs nogādāt redzes invalīdi no mājokļa līdz prakses vietai un atpakaļ. Arī Evitu interesē darbs Madrides bezpajumtnieku patversmē, un viņa saskata plašākas profesionālas izaugsmes iespējas. Spāņi savus bezpajumtniekus iedalot vairākas kategorijās un strādājot smalkāk, nekā tas notiek pie mums. Uz Spāniju līdzi brauks arī Sigitas suns – pavadonis Konča jeb konfekte –, kas esot jau saņēmis nepieciešamās potes, kā arī atļaujas šķērsot robežu. Sigita stāsta, ka uz Spāniju dosies trešo reizi. Kā apmaiņas studente viņa Madrides Universitātē pusgadu apguva sociālo darbu un mūsdienu starpkultūru problēmas, kā arī spāņu valodu. Spānijā neredzīgie strādājot par juristiem, floristiem un pat mārkentinga speciālistiem. Sigita pieļauj, ka varētu tur palikt strādāt. Rietumvalstu pilsētās bieži neredzīgie patstāvīgi pārvietojoties ar balto spieķi, taču Latvijā viņai tādas drošības izjūtas diemžēl neesot. Sociālā rehabilitētāja Dagnija Silava atzīst, ka neredzīgajiem Latvijā atrast darbu patlaban ir grūti, taču, ja Sigita būs strādājusi praksi ārzemēs, tas darba devējiem būtu tīkams pluss.Runājot par dzīvi Jelgavā, Sigita teic, ka gribētos vairāk tādu sabiedrisku pasākumu, kuros rīkotāji atceras par cilvēkiem ar speciālām vajadzībām. VIEDOKLISIveta Neimane, Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas «Sustento» valdes priekšsēdētājas vietniece Situācija atrast darbu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām pašlaik ir tāda pati kā pārējiem – ļoti smaga un vēl smagāka. Uzņēmējiem ir iespēja pieņemt invalīdus ES subsidētās darba vietās, turklāt darba devējiem tas neprasa tikpat kā nekādas izmaksas un subsīdija var būt pat līdz trīs minimālo darba algu apmērā. Diemžēl šādu uzņēmēju joprojām ir maz, jo, kā viņi atzīst, jāaizpilda ļoti daudz papīru un šo cilvēku nodarbināšana ir sarežģīta, turklāt sabiedrībā aizvien pastāv daudz aizspriedumu. Arī liela daļa invalīdu ir samierinājusies ar situāciju un darbu nemeklē, jo tas nav viegli, turklāt viņiem ir pensija. Kaut vai maza un nozīmē dzīvi trūkumā, tā tomēr ir regulāri ienākumi. Mēs varam cerēt, ka situācija pakāpeniski uzlabosies, kad ekonomika atgūsies un darba vietu vienkārši kļūs vairāk. Taču arī pašlaik ir daudz labu piemēru, kad uzņēmīgi, aktīvi cilvēki ar īpašām vajadzībām atrod labu darbu, viņu vidū arī neredzīgie. Spānijā ir šajā ziņā viena no labākajām situācijām Eiropā – lai gan valsts bija nabadzīga, bija politiskā griba ieguldīt līdzekļus un invalīdus integrēt sabiedrībā. Lai Sigita brauc turp, apgūst jaunas lietas un brauc atpakaļ.
