Saulainajā sestdienā gleznotāja un sabiedriskā darbinieka Ģederta Eliasa dzimtajos Platones pagasta Zīlēnos, kas tika atjaunoti 1987. gadā, atkal pulcējās ļaudis. Bērnu zīmējumi, dziesmas, dejas, tautas tērpi, vārīti zirņi. Izcilā novadnieka 124. dzimšanas dienā viņa mājās bija atgriezusies dzīvība un radošs gars, ko nemanīja beidzamos divdesmit gadus. «Lai tā būtu arī nākamajās Ģederta Eliasa jubilejās! Lai Zīlēni kļūst par tūrisma objektu un saieta vietu pašiem!» jaukas domas virmoja runās un svētku gaisotnē. Kultūrkapitāla fonda atbalstītā svētku projekta vadītājs platonieks Guntis Pavilons gan diriģēja, gan runāja, gan stiepa krāsu kastes un, šķiet, jutās gandarīts. Viņš atcerējās, kā skolotājas Mirdzas Miltovičas mudināts uz Zīlēniem gājis pirms gadiem trīsdesmit, kad mājas bija aizaugušas. Taču izdošanās priekā palika neatbildēts jautājums: «Kāpēc vajadzēja būt tiem divdesmit klusuma gadiem?» Pārskatot Zīlēniem veltītās publikācijas, atklājas, ka visu šo laiku tur strādājis kāds pašvaldības algots cilvēks. Ilgāku laiku ne tikai amats, bet arī dzīvesvieta Zīlēnos ir bijušajam Platones pagasta priekšsēdētājam Edgaram Krūmiņam. Viņš svētkos tika slavēts par to, ka uztur kārtībā māju pagalmu un apkārtni, ir pasargājis to no vandaļiem. Nav maz. Taču izskatās, ka beidzot cilvēkiem ar to nepietiek. Ar «Ziņām» E.Krūmiņš runāt nevēlējās. Tā arī, piedodiet, cienījamie lasītāji, mums paliek nezināms, kāds varētu būt viņa redzējums uz Zīlēnu turpmāko vietu kultūras dzīvē. Viens nav karotājs! Proti, lai kāds pasākums veiktos, jābūt ne tikai līdzekļiem, bet arī komandai, atklātiem, darbīgiem cilvēkiem. Zīlēnos to pagaidām īsti nemanīja. Tomēr gribas ticēt, ka šī kultūrvēsturiskā vieta ir atgriezusies sabiedriskajā apritē.
