Šovakar Madlēnas Bratkus vadīto «Jundas» deju kolektīvu jaunā koncertuzveduma pirmizrāde.
«Jundaliņi», «Jundēni», «Jundari» – deju kolektīvu nosaukumi vien jau apliecina to piederību Jelgavas bērnu un jauniešu centram (BJC) «Junda». Vēl gan ir arī «Dunduriņi», kur pirmos deju soļus skolotāju Aijas Tiltiņas un Ineses Mičules vadībā mācās paši mazākie, kas vēl nav sasnieguši pat pirmsskolas grupas jeb «Jundaliņu» vecumu.«Pēc plāna tagadējiem «Dunduriņiem» nākamajā gadā jākļūst par «Jundaliņiem»», atklāj Madlēna Bratkus. «Bet nav jau zināms, vai tagadējās mazo dejotāju skolotājas maz gribēs tik viegli savus apmācāmos nodot manās rokās,» uz brīdi aizdomājas lielāko kolektīvu vadītāja.Gluži neviļus nāk prātā «Vēja zirdziņš» no aģentūras «Kultūra», kur arī dažādas dejotāju paaudzes nomaina cita citu amplitūdā no lasītnepratējiem (pagaidām) līdz brašiem vidusskolēniem.– Vai «Jundas» ansambļi radās kā alternatīva «Vēja zirdziņam»?Tīri vēsturiski tāds jautājums ir pamatots, jo «Vēja zirdziņš» tapa agrāk – nākamajā gadā viņi svinēs divdesmit gadu jubileju, kamēr mums paliks divpadsmit. Bet nekādu principiālu atšķirību vai domstarpību mums nav, regulāri satiekamies uz viena laukuma deju svētkos, piedalāmies tajās pašās atlases skatēs. Acīmredzot šādas līdzāspastāvēšanas iemesls ir pavisam vienkāršs – Jelgavā ir pietiekami daudz dejotgribošu bērnu, lai pietiktu vairākiem kolektīviem.Tomēr esmu dzirdējusi, ka skatītāji, kas redzējuši abu kolektīvu koncertus, saskata atšķirību, vai dejo viens vai otrs ansamblis. Kur tieši, to vārdos formulēt neņemos, bet mūs nemēdz jaukt.– Visi, atļaušos nosaukt vienā vārdā – «jundieši», ir tautas deju ansambļi?Jā, bet mēdzam iestudēt arī citas, ne tikai tautas dejas. Arī Ziemassvētku koncertuzvedums «Dieviņš un Velniņš» tapis sadarbībā ar horeogrāfi Lieni Ķinci, kuras pārziņā ir modernāki risinājumi.Kopumā tomēr uzvedums būs īsti latvisks stāsts par labo un ļauno. Dievu un velnu neuzlūkosim no kristietības skatu punkta, un nekādā gadījumā nevajag domāt, ka ar šo esam mēģinājuši aizskart kāda reliģiskās jūtas. «Cilvēkam uz viena pleca allaž sēž baltais, uz otra – melnais» – tā esam ierakstījuši izrādes programmiņā un mēģināsim uzsvērt šo tīri cilvēcisko aspektu. Par to, ko mēs labāk sadzirdam – to balto vai to melno? Tas ir jautājums arī skatītājiem.Uzvedumu veidojot, nonācām pie atziņas, ka pilnīgi balts nav neviens, tāpat kā nemēdz būt pavisam melno. Un laikam jau pat savu reizi vajadzīgi abi – tikai tā pasaule var griezties un notiek kustība. Manuprāt, uzveduma režisore (un arī scenārija autore) Elīna Apsīte uzrakstījusi ļoti labu tekstu.– Ja nekļūdos, tieši dažādu uzvedumu veidošana, nevis atsevišķu koncertnumuru virknējumi, ir «Jundas» kolektīviem raksturīga uzstāšanās prakse.Vienmēr cenšamies pēc tā – vismaz divreiz gadā, Ziemassvētkos un pavasarī, parādīt mūsu skatītājiem ko jaunu. Tā tieši pirms gada mums bija uzvedums par rūķiem, bet pavasarī par Kumeliņu, kurā izspēlējām latviešu attieksmi pret zirgiem. Mēs pat speciāli braucām uz zirgaudzētavu Staļģenē, jo daži pilsētas bērni īstu zirgu nemaz nebija redzējuši. Mācījāmies sakāmvārdus par zirgiem, skaidrojām, kas ir Ūsiņš – cenšamies, lai mūsu uzvedumos līdzās dejām vienmēr būtu arī izzinošā momenta klātbūtne. Esam daudz runājuši par velniņiem un dieviņiem, tumšo un gaišo, no kā mūsu dejotāji, domāju, ir tikai ieguvēji.Atklāšu noslēpumu, ka Velniņš un Dieviņš mūsu jaunajā izrādē, varbūt atšķirībā no dažiem iepriekšējiem uzvedumiem, būs nevis dejiskas abstrakcijas, bet reāli darbojošies tēli. Savukārt viena dejotāju grupa būs Velniņa atbalstītāji, pārējie – Dieviņa pusē.– Vai bērni, kam pēc režisores ieceres jābūt kopā ar Velniņu, ir ar mieru dejot «sliktos»?Dejotāji grib dejot visu ko. Deju prasmes ziņā no dažādības tikai iegūst, un to viņi ļoti labi apzinās.Man prieks, ka, nodejojot savu laiku «Jundaros», kas ir mūsu vecākā grupa, jaunieši turpina dejot, piemēram, augstskolu kolektīvos. Tas nozīmē, ka dejošana jau «pieaugusi pie sirds», tas nav tikai «tāpēc, ka mamma lika». Par deju kolektīvu vadītāju vai horeogrāfu gan vēl neviens no bijušajiem «jundiešiem» nav kļuvis, bet esmu pārliecināta, ka dejošanā pavadītais laiks vēlāk noder jebkurā dzīves jomā.– Ne tik aizvēsturiskos laikos iedalījums bija visai strikts – tautas dejas un tā saucamās modernās jeb sarīkojumu dejas. Tagad dažādība krietni lielāka. Vai daudzie žanri izslēdz vai papildina viens otru?Pavasarī «Benefice» (BJC «Junda» deju studija – red.) mūs uzaicināja Zemgales Olimpiskajā centrā piedalīties mūsdienu deju lieluzvedumā «Jāņu nakts mistērija Lielupes krastā». Mūsu bērni nebija sajūsmā par tām dejām, kas viņiem bija jāiemācās, jo tas tomēr ir pavisam cits žanrs. Ar koncertmeistari Gunu Vanagu spriedām, ka tāds arī bijis galvenais bērnu ieguvums no šā pasākuma – viņi saprata, kāpēc mīl tautas dejas.
