Kaut arī Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs un karaliene Silvija nav politiskas figūras un gan tikai ceremoniāli reprezentē savu karalisti, viņu atbraukšana ciemos priecē. Žurnālisti ir brīdināti, ka jautājumi par starptautisko situāciju, Ukrainas krīzi, par ideju Zviedrijai kļūt par NATO dalībvalsti, visticamāk, paliks bez atbildes. Tomēr, šķiet, zviedru karaļpāris jūt, kad atbraukt ciemos. Atceros 1992. gadu, kad abi viņi Latvijā ieradās pirmo reizi. Tolaik Latvijā vēl pavisam nesenā atmiņā bija 1991. gada janvāra barikādes, vēlāk «anonīmie», neatklātie, bet tik vienveidīgie sprādzieni Rīgā un pie leģionāru pieminekļiem Kurzemē, 1991. gada 19. augusta pučs Maskavā, galu galā vēl Latvijā bija Krievijas karaspēks, kuru pēc vienošanās ar Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu pabeidza izvest tikai 1994. gada 31. augustā. Bet Kārlis XVI Gustavs un karaliene Silvija jau mierīgi ciemojās atjaunotās Latvijas valsts galvaspilsētā.
Arī tagad starptautiskā situācija ir nemierīga. Jau ilgāku laiku Krievijā virsroku guvuši imperiālisti, kas, beidzot skaidri atklājuši savu vēlmi pārdalīt Eiropas robežas, sniedz karavīriem medaļas «Par Krimas atgūšanu». Taču šajā apbalvojumā nav ne varonības, ne kauju slavas. Krimas varoņi ir ukraiņi, kam, dod Dievs, vajadzētu izdoties saglabāt savas demokrātiskās valsts brīvību un novērst karu.
Pilnai programmai derētu, lai zviedru karaļpāris atbrauc uz Vilci un pagodina to savu tautiešu piemiņu, kuru kauliņi tur balo pēc trīssimt gadu senā Ziemeļu kara.
Tomēr laikam gan pa Elejas šoseju nāksies vien kratīties pašiem. Pašiem arī jāstiprina savs gars, sava aizsardzība, sava attīstība. Tomēr, lai dzīvo karalis un karaliene! Viņu ceremonijās un prezentācijās taču ir kaut kas cerīgi jauks. ◆
