Viss atkarīgs no upes ģeogrāfiskā stāvokļa un laika apstākļiem.
Tas brīdis ir klāt, kad upes, nometušas ledus vāku, pārvērtušās milzīgās ūdeņu straumēs un daudziem makšķerniekiem šķiet, ka pašreiz gan pie ūdeņiem darīt nav ko. Būtībā ir nedaudz citādi. Viss atkarīgs no upes ģeogrāfiskā stāvokļa un laika apstākļiem. Pašlaik ar gruntsmakšķerēm var tikt pie ļoti labiem vimbu lomiem. Aukstais un it kā brūnais palu ūdens nebūt nav galvenais iemesls, kas neļautu tikt pie vimbām, jo pašreiz tādas pavasara zivis kā brekši vai raudas būs sameklēt ļoti grūti. Šīm zivju sugām nepavisam nepatīk straujais tecējums, un to spēki nav salīdzināmi ar vimbu spējām, kas, migrējot no jūras uz savām nārstošanas vietām, palu ūdeņu straumi pārvar bez problēmām. Savulaik vēl latviešu makšķerēšanas patriarhs Jaunsudrabiņš rakstīja, ka vimbas, spītējot trakajai straumei, bez apstājas veic garus gabalus. Savukārt ihtiologi esot pierādījuši, ka vimbas peldot pa zigzaga trajektoriju no viena krasta uz otru. Nezinu gan, kurš palu ūdeņos tām izpeldējis līdzi, bet kaut kā māc šaubas par šo viedokli. Manis pēc lai viņas peld kaut atmuguriski un apļojot, bet lai tikai peld. Lielākā makšķernieka neveiksme ir tad, ja tas trāpa pie upes brīdī, kad tā savos ūdeņos nes pērno zāli, ar lediem aprautos krūmus un zarus, kā arī dažādu citu drazu, kas iepinas auklā un nepielūdzami nones ēsmas sistēmu pie krasta. Tad vēl auklas jāatbrīvo no visa šī «parazītisma», un prieks no copes nav nekāds. Lai izbēgtu no tādām negācijām, daru šādi. Pirmkārt, gadiem ritot, ierastajās copes vietās esmu iepazinies ar vietējiem, kas savukārt zina, ka neesmu «gaļenieks», bet makšķernieks, tāpēc ļoti labprāt pa «drāti» man padod ziņu, kad ūdens līmenis pazeminās kaut par pieciem centimetriem. Tas nozīmē, ja nebūs lietus, uz savām vietām Lielupē, Mūsā, Salacā, Ventā, Gaujā vai Mēmelē varēšu ar gruntsmakšķerēm doties jau pēc nepilnas nedēļas. Zāle būs pazudusi, koki un zari kaut kur izskaloti vai «sabraukuši» jūrā, kur tos pēc dažiem gadiem apēdīs sāļais ūdens.Vienkārši un stabili It kā jau gruntsmakšķeres princips ir visiem skaidrs. Ņemam jaudīgu makšķeri, resnu auklu, kārtīgu svinu, divas trīs pavadiņas ar āķiem, zvaniņu copenes galā un varbūt velkam, bet varbūt ne. Copējot gadu no gada vimbas ar šo metodi, esmu nonācis pie diezgan daudziem interesantiem secinājumiem un no šo zivju copes tukšā mājās neesmu atgriezies jau daudzus gadus. Protams, laižu trīs reizes pār kreiso plecu un bliežu pa koku, jo, kā «piecīši» zina dziedāt, – ka tik kaut kas nenotiek. Patiesībā rīkošanās ar gruntsmakšķeri nebūt nav tik vienkāršs makšķerēšanas veids, kā no malas izskatās. Tas pats attiecas arī rudenī uz bušu copi. It kā jau viss elementāri – iemet un gaidi.Lai nonāktu pie loma, iepriekš ir padarīts mājasdarbs, kas apvienojumā ar domāšanu devis arī rezultātus. Pirmkārt visas savas vimbu copes vietas esmu apmeklējis vasarā, kad ūdens līmenis ir zemākajā plūdumā un skaidri saredzami visi sēkļi, bedres, kantis, grunts segums un pamatkrasta līnija, jo palu laikā šīs zināšanas lieti noder. Meklējot vimbas, nav obligāti ēsma jānogādā tieši upes vidū vislielākajā straumē, jo arī «sudraba bultām» gribas nedaudz atpūsties un tās itin bieži pieplok pie applūdušās krasta līnijas kores. Tur tad arī vēlams būtu nogādāt ēsmu. Gruntsmakšķerei izmantoju 4,20 metru garu makšķerkātu (tas noder arī copei uz butēm) ar testu ap 120 gramu. Makšķerkāta spicei jābūt pēc iespējas tievākai, un maldās tie, kam šķiet, ka jo bomīgāks kāts, jo drošāk. Ir taču palu laiks. Patiesībā, jo lokanāka un elastīgāka būs makšķeres spice, jo vienkāršāk noturēt svinu ar ēsmas sistēmu tālāk no krasta līnijas. Varat pamēģināt paši. Izdariet eksperimentu. Noņemiet no makšķeres āķus ar pavadiņām (taupības nolūkā) un ielingojiet svinu iedomātajā copes vietā. Pēc tam, nospriegojot auklu, pavērsiet makšķeres spici pret upes vidu, kas neļaus kātam būt elastīgam, un paskatieties, kur nonesīs jūsu svina grimuli. Pēc tam izdariet pārmetienu tādā pašā attālumā un makšķeri novietojiet paralēli krastam, ļaujot spicei elastīgi amortizēt auklu. Salīdziniet rezultātu un izdariet secinājumus. Makšķerēšanā sīkumu navPamatauklai un pavadiņām nepieciešams būt pēc iespējas tievākām. Tieši tik daudz, lai droši varētu copēt pavasara ūdeņos. Vienam otram šķiet, ka jo resnāka aukla, jo labāk. Ko tad zivs šādos ūdeņos redz? Problēma nav zivīs. Jo tievāka būs pamataukla, jo mazāka tai saķere ar ūdens blīvumu. Es ieteiktu 0,35 milimetrus kā pilnīgi pietiekamu pamatauklas resnumu, taču tai jābūt svaigai un kvalitatīvai. Pavadiņām 0,23 milimetru dzīsla būs gana resna, jo paturam prātā, ka ēsmai jāguļ uz grunts, bet šajā straumē pārlieku dūšīgām pavadiņām būs tendence celties augšup. Līdz ar to ēsma plivināsies kaut kur 10 centimetru virs gultnes, un pamēģini nu to noķert. Ir pat nācies uz pavadiņas uzspiest divus gramus smagu skroti, lai dabūtu ēsmu pie upes gultnes dibena, bet šāda rīcība izraisa sistēmas sapīšanos. Kamēr ūdeņi ir netīri brūni, izmantoju tikai un vienīgi krāsainas plastmasas mormiškas. Man vislabākā cope bijusi uz raibu krāsu mālējumu. Ko vimbas necaurredzamajā ūdenī tomēr spēj saskatīt, tiešām nezinu, bet fakts paliek fakts. Pat fluoriscējošas mormiškas raibajām nestāv klāt. Vēl kāda nianse, ko daudzi makšķernieki nav iedomājušies, bet brīnās par daudzām tukšām copēm. Āķa izliekumam jābūt nevis klasiskās formas, bet gan slīpam. Tas saistīts ar vimbas mutes izvietojumu, kurš ir vērsts uz leju. Katrā gadījumā par visu taču varam pārliecināties paši. Kā ēsmu pavasarī parasti izmantoju garneles kombinācijā ar baltajiem mušu kāpuriem vai naktstārpus. Svini tiek lietoti apaļi, tukšiem vidiem, bet nemāniet sevi un speciāli nemeklējiet tos, kuriem lējuma dēļ uz āru redzami izciļņi. Ja vien jūsu izraudzītā upe netecēs pa asfaltētu ieleju, tad svins tāpat iegrims gultnē un šiem veidojumiem nebūs nekādas nozīmes. Vēl kāds sīkums. Ja nu akurāt cope nevedas, neslinkojiet un sāciet meklējumus. Ja krasta līnija to atļauj, izdariet pārmetienus ik pa aptuveni 20 metriem. Ticiet man, zivs atradīsies!
