Mūsu pašu dzejdaris Aivars Neibarts jeb Ņurbulis kādā no saviem dzejoļiem, raksturodams civilizācijas attīstību, saka:«Iestādīju es/ koku sūdainu/ izauga man/ vāle milzonīga.».
Mūsu pašu dzejdaris Aivars Neibarts jeb Ņurbulis kādā no saviem dzejoļiem, raksturodams civilizācijas attīstību, saka:«Iestādīju es/ koku sūdainu/ izauga man/ vāle milzonīga.»
Šajos viedajos vārdos slēptā patiesība pauž vienu no aktuālākajām šodienas problēmām, proti, acīmredzamās klimata izmaiņas kā globālās sasilšanas sekas. Jau pašreizējās pārmaiņas pasaules ekosistēmā liecina, ka Ņurbuļa pieminētā runga ir atvēzējusies, lai dotu izšķirošo triecienu planētas klimatam.
Globālā sasilšana ir jēdziens, kas raksturo tā saucamo «siltumnīcas» efektu, tas ir, atmosfēra darbojas līdzīgi siltumnīcai – tā aiztur siltumu un sasilda Zemi.
Ar dažādiem ķīmiskiem mistrojumiem (izplatītākais ir karbona dioksīds jeb ogļskābā gāze) piesārņotais gaiss aiztur vairāk siltuma. Citiem vārdiem, šīs gāzes absorbē saules karstumu, kas bez to klātesamības būtu izzudis no zemes atmosfēras. Statistika liecina, ka «siltumnīcas» efektu izraisošo gāzu īpatsvars atmosfērā palielinājies, gadu no gada aizvien vairāk lietojot tādus enerģētikas resursus kā ogles, naftu, gāzi, kas eventuāli atmosfērā iepludina karbona dioksīdu.
Pirms dažiem gadiem daudzu pasaules valstu izveidotā Starpvaldību klimata pārmaiņu speciālistu grupa (SKPSG), kuru veidoja 2500 zinātnieku, secināja, ka «globālās klimata izmaiņas ir tiešas un acīmredzamas cilvēku rīcības sekas».
Arī daudziem zināmā un respektablā starptautiskā «zaļo» organizācija «Greenpeace» nevienu reizi vien akcentējusi, ka globālās klimata izmaiņas ir viens no lielākajiem draudiem planētai, uz kuras dzīvojam.
Speciālisti ir atzinuši, ka galvenā problēma, kas saistīta ar temperatūras globālajām izmaiņām, ir ekosistēmas nespēja pielāgoties tām. «Greenpeace» ir aprēķinājusi, lai neiznīktu pasaulē pastāvošā sugu daudzveidība, absolūtais pieļaujamais gaisa temperatūras kāpums turpmākajos simts gados nedrīkst pārsniegt vienu grādu pēc Celsija. Tas nozīmē, ka maksimāli pieļaujamais karbona dioksīda daudzums atmosfērā drīkstētu svārstīties no 112,5 līdz 337,5 tonnām. Taču jau tagad pasaules industriāli attīstīto valstu rūpniecībā karbona dioksīda ir tik daudz, ka viena grāda limitu varētu pārsniegt jau pēc 40 gadiem.
Klimata izmaiņu rezultātā mainītos temperatūra dažādos pasaules reģionos. Tur, kur agrāk bija silts, kļūtu aukstāks, un otrādi. Jāteic, ka šāda tendence pasaulē ir vērojama jau tagad. Katrā ziņā daudzi pasaules zinātnieki ir vienisprātis, ka nākotnē klimata sasilšanas līmenis būs krietni augstāks, nekā tas bijis pēdējos desmit tūkstošos gadu.
Globālās sasilšanas kontekstā jārunā arī par jūras ūdens līmeņa celšanos pasaules jūrās un okeānos, ko izraisītu arktisko ledāju kušana. Jau tagad, pēc pētnieku aplēsēm, arktiskie ledāji kūst neiedomājamos tempos. Fakti liecina, ka pēdējos simts gados jūras ūdens līmenis ir audzis no 10 līdz 15 centimetriem. Savukārt, ja nekas radikāli netiks mainīts, pēc klimatologu prognozēm, līdz 2100. gadam jūras ūdens līmenis globālās sasilšanas ietekmē var paaugstināties no piecpadsmit centimetriem līdz metram.
Sekas pēc ūdens līmeņa celšanās var būt graujošas. Varam zaudēt milzīgas sauszemes teritorijas un appludināt pat veselas valstis. Piemēram, ūdens līmenim ceļoties par pusmetru, sauszemes zaudējumi var svārstīties no 0,05% Urugvajā līdz pat 80% Madžūra atolā Māršala salās. Tiek uzskatīts, ka applūšanas riskam tiks pakļauti 92 miljoni cilvēku, kas savu mājvietu raduši tuvu jūru un okeānu piekrastēm.
«Klimata izmaiņām būs milzīga ietekme uz cilvēku veselību, apdraudot miljoniem planētas iedzīvotāju dzīvību,» teikts SKPSG ziņojumā. Pieaugošā karstuma viļņu intensitāte un noturīgums var veicināt dažādu infekcijas slimību izplatīšanos plašākā reģionā, pakļaujot briesmām planētas iedzīvotājus. Temperatūras paaugstināšanās var radīt labvēlīgus apstākļus tam, lai iedegtu zaļo gaismu tādai infekcijas slimībai kā malārijai.
Nepārprotami, ka globālā sasilšana radīs neatgriezeniskas pārmaiņas planētas ekosistēmā. SKPSG ziņojumā ir teikts, ka klimatisko pārmaiņu rezultātā izzudīs vairāki mežu tipi, dažādas populācijas, kas nespēs adaptēties jaunajā vidē. Ūdens līmeņa celšanās pakļaus riskam arī vairākas piekrastē mītošas ekosistēmas, tai skaitā unikālos koraļu rifus un upju deltas. Tāpat tas būs liels trieciens daudzām pasaules valstīm, kuru budžetu jūtami papildina tūrisma industrija, proti, izzudīs daļa tūristu iecienītāko pasaules pludmaļu. Ekspertu prognozes liecina, ka tuvāko simts gadu laikā, gaisam sasilstot, no daudzām pasaules kalnu grēdām varētu pazust no 30 līdz 50% kopējās šļūdoņu masas. Tas sagādātu zināmas grūtības mazajām hidroelektrostacijām un, bez šaubām, negatīvi ietekmētu lauksaimniecībā izmantojamo zemi.
Liela daļa attīstīto pasaules valstu pasludinājušas globālo sasilšanu par vienu no starptautiskajām problēmām līdztekus kariem, badam, slimībām un tamlīdzīgi.
Taču ar to, ka atsevišķas pasaules bagātās valstis iegulda lielu naudu, lai glābtu, kas vēl glābjams, situāciju nevar uzlabot: daudzviet joprojām ir augsts naftas, gāzes un ogļu lietojuma īpatsvars valsts enerģētikā, gaisā izlaižot tonnām karbona dioksīda. Lielākās naftas kompānijas jau tagad uzgājušas pietiekami daudz ieguves vietu, lai radītu draudus klimatam. Un, ja tās atradušas naftas ieguves vietas, tad jādomā, tās neatteiksies investēt naudu, lai naftu pumpētu un pārdotu. Īsāk sakot, pasaule atrodas otrās naftas krīzes priekšā. Taču atšķirībā no pirmās krīzes 70. gados, kad bija naftas trūkums, pašreiz viss ir pretēji, proti, raugoties no klimata piesārņojuma viedokļa, naftas ir par daudz. Vienīgais risinājums, lai samazinātu karbona dioksīda ieplūdi atmosfērā, ir konsekventa un pakāpeniska pašreizējo enerģētikas resursu lietojuma īpatsvara samazināšana. To nomainot ar tā saucamajiem atjaunojamajiem un mazāk kaitīgajiem resursiem: vēju, sauli un ūdeni. Šī taktika jau pašreiz attīstītajās rietumu valstīs vietumis tiek praktizēta, un «Greenpeace» to nodēvējusi par «karbona loģiku». Patiesībā tā arī ir vienīgais racionālais ceļš, lai izvairītos no civilizācijas rungas zvēliena.
Mārtiņš Kaprāns, LLU Humanitārā institūta students
