Tieši pirms 50 gadiem – 1961. gada 12. aprīlī – Jurijs Gagarins kļuva par pirmo cilvēku, kurš pārvarējis Zemes pievilkšanas spēku. Pusgadsimts cilvēces vēsturē tikai tāds nieks vien ir, tomēr šķiet, ka dažbrīd šo pagrieziena punktu Visuma apgūšanā sākam piemirst.Komunistiskās PSRS un imperiālistisko ASV sāncensība par līdera lomu kosmosa apgūšanā, kā kādā hokeja vai basketbola mačā, neapšaubāmajam zinātnes un tehnikas sasniegumam uzlikusi biezu kārtu politiskās mērces. Toreizējo oktobrēnu un pionieru saimē netrūka sapņotāju, kas saulainā nākotnē labprāt kļūtu par pirmā kosmonauta sekotājiem. Tiesa, pieaugušo vidū bija arī piesardzīgas sarunas (kā likums – virtuvēs) par to, ka tāda Gagarina lidojuma nemaz neesot bijis.Pirmā kosmosa lidojuma laikā diez cik saprātīgs pasaules notikumu vērotājs gan vēl nebiju, bet no vēlākajiem gadiem labi atceros katrā 12. aprīlī neiztrūkstošos leģendārā skolotāja Žaņa Ābelītes raķešu modeļu startus toreizējās Jelgavas 2. vidusskolas sporta laukumā. Tradīciju sirmais vīrs turpināja arī tad, kad jau sen bija pensijā, bet ceļš uz skolu joprojām bija labāk zināms nekā ceļš uz mājām.Par kosmonautu gan neviens no raķešu lidojumu toreizējiem vērotājiem tā arī nekļuva. Un vispār – kāds tad ir Gagarina varoņdarba (šo sasniegumu tomēr dēvēšu tieši tā) «sausais atlikums»? Rubļos vai dolāros, arī latos vai eiro izmērīt grūti. Tajā pašā jau pieminētajā 2. vidusskolā skolotāja Valija Jeske astronomijas stundā reiz atgādināja seno patiesību par fizioloģiskās uzbūves ziņā tik līdzīgajiem cilvēkiem un cūkām, kurus principā atšķir tikai vēlēšanās reizēm palūkoties arī augšup uz zvaigznēm. Astronomijas stundu gan pārslogotajā mācību programmā vairs neesot, toties nomierināja vēsts, ka no Valsts ģimnāzijas torņa entuziasti zvaigznes tomēr vērojot. Bet bez zvaigznēm nav ne īstu fiziķu, ne liriķu.
