Mairita, divu bērnu mammaPuikam apritēja divi gadi, kad man bija jāatgriežas darbā, bet mazajam jāsāk iet dārziņā. Tā kā viņš man bija pirmais bērns, biju ļoti viņam pieķērusies – lutinājusi, apčubinājusi, nekad puisēnam nebija trūkusi uzmanība. Tas bija ļoti smags laiks mums abiem. Lai arī zināju, ka dārziņā būs labi, jo par personālu no paziņām biju dzirdējusi tikai labas atsauksmes, sirds vienalga sāpēja kā man, tā viņam. Lai arī audzinātājas solīja, ka pie dārziņa mazais pieradīs divu nedēļu laikā, pagāja divi mēneši, iekams viņš uz dārziņu gāja labprātīgi un bez asarām. Taču tas, ko piedzīvoju pēc atnākšanas no bērnudārza, bija tīrākās šausmas. Puika kļuva izteikti agresīvs – bez jebkādas mazākās līdzjūtības man sita, knieba, niķojās, viņa uzvedība kļuva vienkārši neciešama. Pēc darba neliedzu viņam savu mīlestību un uzmanību, palutināju ar kādu dāvaniņu vai gardumu, bet tas viņam vienalga neliedza būt agresīvam. Mēs viņu pat mīļi iesaucām par vanadziņu. Ar laiku tas pārgāja, bet uzvedības pārmaiņas, sākot iet dārziņā, mazajam bija acīmredzamas. Tagad ar interesi vēroju, kā uzvedīsies mazais puika, kurš arī šovasar sāka iet dārziņā. Šķiet, ka viņam adaptēties ir vieglāk, taču arī mazā uzmanība izmainījusies – tāpat kā savulaik brālis, arī viņš mani sit, iepļaukā un kož, tikai šoreiz no bērnudārznieka agresijas cieš arī desmitgadīgais brālis. Erita, trīsgadīgā Toma mammaPuika sāka iet dārziņā divu gadu vecumā. Pēc rakstura viņš nav no mierīgajiem, bet pirmos mēnešus pēc bērnudārza mājās nāca pavisam uzvilkts. Toms vienkārši ārdījās – mantas meta pa gaisu, visu gāza, spēra kājām, neklausīja –, likās, ka viņam nav kur likt savu enerģiju. Audzinātājas teica, ka dārziņā Toms esot viens no rātnākajiem un paklausīgākajiem, mierīgi spēlējas un ne ar vienu nekonfliktē. Tad sapratu, ka tā ir viņa protesta izrādīšana un enerģijas izlādēšana. Neiespringu ar pāraudzināšanas metodēm, bet centos skaidrot, ka tā nav labi darīt. Kopā vācām mantas, darbojāmies virtuvē, ļāvu palīdzēt mājas darbos – izrādīju, ka viņa labie darbi man ir ļoti nozīmīgi. Niķi un stiķi pārgāja pēc aptuveni trim mēnešiem. Drīz būs gads, kā Toms ir bērnudārznieks. Tagad ar viņa uzvedību problēmu nav, vienīgi dārziņā kļuvis bravūrīgāks, uzstājīgāks un ietiepīgāks – ceru, ka tas tādēļ, ka vēlas pierādīt savu es, bet uz savu «darbiņu» ik rītu dodas ar prieku.
