Cilvēka pienākums ir realizēt savus sapņus, tik kategoriska ir pozitīvās domāšanas un attieksmes centra «Pavasara studija» vadītāja un pedagoģe Inese Prisjolkova. Pretējā gadījumā nav iekšēja apmierinājuma, un cilvēks nespēj veidot saskanīgas attiecības ne ar vecākiem, ne mīļoto. Materiālie un nemateriālie – šādās grupās var iedalīt sapņus. Realizējot materiālos sapņus, esam ņēmēja lomā, nemateriālos – devēja. Lai cilvēks kļūtu laimīgs, jāīsteno savs nemateriālais sapnis, un tas nozīmē, ka ir jāatrod savs talants. «Var teikt, ka tā ir cilvēka misija – atrast savu talantu, jo tādu Dievs devis katram. Kad cilvēks ir laimīgs, viņš ir radošas enerģijas pārpilns,» pauž pedagoģe. Radīt un dot – tā ir laimīga cilvēka «formula». Ja realizē tikai materiālos sapņus, sāk krāties negatīvā enerģija, kas atstāj postošu ietekmi. Gandarījumu vairs nesniedz nekas, vaina tiek meklēta apkārtējos – partnerī, sabiedrībā, valstī. Atklāt savu talantu nenozīmē kļūt par aktieri, gleznotāju vai mākslinieku. Tikpat labi kādam var būt talants cept bulciņas, adīt cimdus vai audzināt bērnus. Bet kādam ir jākļūst par rakstnieku vai baletdejotāju. Novirzās no mērķa«Bieži vien mēs novirzāmies no plāna, jo prāts vai personība aizgājuši citu ceļu. Piemēram, cilvēkam bērnībā ir padevusies zīmēšana. Viņš sapņojis par mākslas skolu un gleznošanu, bet aizgājis citu ceļu un kļuvis par juristu. Taču ik pa laikam dvēselē iezogas nemiers, jo nav iekšēja apmierinājuma, jo sākotnējā vēlme – gleznot – saglabājusies,» skaidro I.Prisjolkova. Šādos gadījumos ir svarīgi saprast nemiera cēloni, sadzirdēt savu dvēseles balsi. Materiālie apsvērumi var būt tie, kas novirza no sapņa īstenošanas, un vienlaikus arī tie, kas palīdz atgriezties uz pareizā ceļa. Piemēram, jurista profesija ilgus gadus bijusi prestiža, daudzi jaunieši izvēlējušies studēt jurisprudenci. Valda priekšstats, ka tā ir labi pelnoša un elitāra nodarbošanās. Iespējams, jaunieti uz šādu izvēli pamudinājuši vecāki, materiālie apsvērumi. Ja jurisprudence nav īstais talants, gandarījums no naudas iedarbosies postoši. Taču, realizējot materiālo mērķi, tas var palīdzēt sasniegt sapni. Cilvēks smagi strādā, tas var būt grūti, nogurdinoši, sarežģīti, bet rezultāts darīs laimīgu, ja prātā tiks paturēts mērķis. Piemēram – cilvēks ilgus gadus sapņojis aizbraukt uz Ēģipti vai jebkuru citu vietu, taču to nav īstenojis. Viņš sakrāj naudu un realizē savu sapni, par ko domājis 20 gadu. Varbūt tas viņam bija nepieciešams, lai saprastu savas dvēseles valodu, norāda I.Prisjolkova. Iespaidi, ko cilvēks gūs no ceļojuma, palīdzēs tikt skaidrībā, ko viņš vēlas darīt. Vecumam no nozīmes«Nav nozīmes, kādā vecumā sapni īsteno – 18 vai 80 gados. Tas nav būtiski, jo dvēselei laiks nav svarīgs,» pārliecināta pedagoģe. Cilvēks var sākt zīmēt arī 60 gadu vecumā. Arī dejot vai spēlēt teātri iespējams sākt pensijas gados. Cilvēks savu talantu var izkopt hobija līmenī, un gandarījums, ko viņš no tā saņems, piepildīs dzīvi ar pozitīvu enerģiju. Vecmāmiņa var sākt dejot līnijdejas, opītis – gleznot, laulātie draugi pusmūžā – iestāties balles deju studijā. Radošā enerģija un radošums – tas ir tas, ko cilvēki iegūst no sapņa īstenošanas, norāda «Pavasara studijas» vadītāja. Sapņa nepazaudēšana palīdz tikt galā ar dzīves rutīnu. Pretējā gadījumā liekas, ka dzīvei nav jēgas. Cilvēkā apdziest radošums, un viņš kļūst slinks. Par ko mēs sapņojamKopš skolas laikiem esmu sapņojusi aizbraukt uz Ēģipti. Skolu pabeidzu padomju laikā, kad ārzemju ceļojumi likās nekad neaizsniedzami. Viens pēc otra piedzima trīs bērni. Kāds tur ceļojums – ne laika, ne naudas tam nebija. Tagad esmu vecmāmiņa. Vīrs aizgāja mūžībā pirms pieciem gadiem. Pērn bērnu un mazbērnu lokā svinējām manu 65 jubileju. Mazdēls pajautāja, kāda ir mana viskarstākā vēlēšanās. Mirkli padomāju un atbildēju – gribētu aizbraukt uz Ēģipti, apskatīt piramīdas. Mazdēls prasīja, kāpēc neesmu tur bijusi, ja tik ilgus gadus esmu par to sapņojusi. Viņš teica – vajag omai uz nākamo dzimšanas dienu nopirkt ceļojumu. Tajā mirklī pirmo reizi sapratu, ka mans sapnis nav neiespējams. Vienmēr licies, ka mans pienākums ir rūpēties par ģimeni. Tikai tagad nākusi saprašana, ka drīkstu vēlēties kaut ko vienīgi sev.IraKopš bērnības esmu sapņojis par ceļošanu. Jau pamatskolā izlasīju visus zināmos romānus par ceļotājiem, kā arī zinātnisko literatūru par ģeogrāfiskiem atklājumiem. Pusaudža gados man patika stāsts par Robinsonu Krūzo un viņa dzīvi uz vientuļas salas. Pēc tam iedvesmoja Kristofora Kolumba mēģinājumi nonākt Tālajos Austrumos, šķērsojot Ameriku. Taču nesanāca savus sapņus īstenot – agri apprecējos un bija jārūpējas par ģimeni. Biju pat iestājies Latvijas Universitātē «ģeogrāfos». Studijas gan nepabeidzu. Sākoties krīzei, visa ģimene pametām Latviju. Tagad strādāju fiziski grūtu darbu, taču zinu, kāpēc to daru. Beidzot varu apskatīt pasauli, kā esmu vēlējies. Nopelnīto naudu izlietojam ceļojumos, kuros dodamies visa ģimene.AivarsSkolas gados man padevās rokdarbi. Gribēju mācīties par šuvēju. Taču mamma atturēja, jo lielās rūpnīcas likvidētas. Teica, ka nevarēšu atrast darbu, vajagot apgūt kaut ko lietderīgu. Mums ģimenē ir vesela grāmatvežu dinastija. Padevos un aizgāju mācīties par grāmatvedi, un darbā mani iekārtoja mammas māsa. Gadu pastrādāju, apprecējos, piedzima meitiņa. Bija daudz laika, sāku atkal nodarboties ar rokdarbiem. Šuvu, adīju, tamborēju. Skolas salidojuma laikā satikos ar klasesbiedreni. Viņa bija izveidojusi salonu. Pastāstīju par savu hobiju. Sarunājām, ka savus rokdarbus nesīšu viņai. Tā arī daru. Sanāk, ka dzīve visu nolikusi savās vietās.Marta
