Mūsu steidzīgajā, nervozajā gadsimta nogalē reti var nokļūt sarīkojumā, kur nevalda pilsētniecisks manierīgums un oficiāls vēsums, aiz kura patiesībā slēpjas atsvešinātība un vienaldzība vienam pret otru.
Mūsu steidzīgajā, nervozajā gadsimta nogalē reti var nokļūt sarīkojumā, kur nevalda pilsētniecisks manierīgums un oficiāls vēsums, aiz kura patiesībā slēpjas atsvešinātība un vienaldzība vienam pret otru.
Tur sētās mīt sirsnība
Tāpēc pārsteidzoši mīļš šķita novadnieku saiets Ūziņos, kur mēs, pilsētas putekļus saostījušies un tās vidē apbružājušies, tikām uzņemti kā savējie. Un izjūtas bija tādas, kā savā dzejolī «Zemgalei» raksta novadniece, tēlniece un literāte Vija Gune – Mikāne:
«Kāpj saule steidzīgi
No miglas vāliem,
Un jaunās maizes smarža
Reibina kā vīns
Un, mīļi šļakstinot
Pa Zaļenieku māliem,
Bēg prom no manis
Pilsētnieces splīns.»
Tur nebija priekšnieku un padoto, bagāto un nabago, vietējo un ārzemnieku, tur visus vienoja vārds «novadnieki». Bijušais kolhoza priekšsēdētājs runāja ar saviem kādreizējiem strādniekiem, kopta kundzīte no Kanādas – ar vienkāršu latviešu lauku māmuļu, bet dažā vecajā ūziņniekā vēl varēja manīt pirmo Ulmaņa laiku saimnieka pamatīgumu vai saimnieces lepnumu.
Pasākumu organizētāja Ūziņu bibliotēkas bibliotekāre Ligita Strazdiņa stāsta, ka visaktīvākie saietu dalībnieki ir tieši tālumā mītošie novadnieki.
Vietējos uz apkārtnes sakopšanas talkām saorganizēt esot grūti, un arī uz bezmaksas pasākumiem viņi nākot nelabprāt. Ierodas pārsvarā vieni un tie paši – ar ģimenēm, bērniem, radiem un draugiem. Bet Ūziņos iedzīvotāju paliek arvien mazāk. Pirms trīsdesmit gadiem tur dzīvoja ap 700 cilvēku, tagad – tikai 200.
Visiem rūp kluba liktenis
Saietā sastaptajām vietējām sievām rūpju gana – jāskrien mājās, lai pirms kapusvētkiem vēl paspētu izslaukt govi un radu pulkam uzklātu galdu. Taču nevajag domāt, ka lauku sievas, dienas darbos iegrimušas, tālāk par govs asti neredz. Viņām rūp kluba liktenis. Un kā nu ne, ja gals tam pienācis līdz ar brīvestības atgūšanu 1990. gadā. Bet 1988. gadā tas tika kapitāli izremontēts un kolhoza laikā klubā tika uz nebēdu dziedāts, dancots un teātris spēlēts. Arī ūziņnieks, kopš 1971. gada kooperatīvās sabiedrības «Pavasaris» priekšsēdētājs un pašlaik pagasta deputāts Jānis Kulmanis kādreiz aktīvi piedalījies kultūras dzīvē. Saietā viņš nostalģiski atcerējās vecos laikus un bēdājās par tagadējo zemnieku grūto dzīvi: ražas – viduvējas, cenas – zemas. Taču viņš zemes kopējus aicināja apvienoties, izveidot fondu un atjaunot kultūras dzīvi. Tam nepieciešami ap desmit tūkstoši latu. Sievas ir gatavas ziedot naudu. Gluži kā senāk, kad par tautas līdzekļiem Jēkabnieku pienotava kļuva par Biedrības namu.
Nākamās paaudzes dzīvos labāk
Cilvēki dzīvo, laiki mainās. Arī bijušais kolhoza «Pavasaris» priekšsēdētājs Eduards Kalniņš, kurš tagad strādā Kārļa Ulmaņa piemiņas muzejā. Tur viņš satiekas ar cilvēkiem, kuri prezidenta valdīšanas gadus atceras ar labu vārdu, bet arī skeptiķu netrūkstot. Taču toreizējo dzīves līmeni tik drīz nesasniegt. Pārāk daudz mūsu tauta cietusi. Arī saietā vairāk ir sievu, jo viņas ir sīkstākas. Bet vīri, smago darbu, kara un skarbās dzīves pieveikti, jau dus kapu kalniņā. Taču Kalniņa kungs cer, ka nākamās paaudzes dzīvos labāk un saticīgāk un ar lielāku mīlestību pret dzimteni.
Pēc 20 gadiem Latvijā
Silvija Vanka no Toronto Kanādā ir no Jēkabnieku Silkalēju mājām. Viņa Latvijā nav bijusi divdesmit gadu, un šis sarīkojums viņai šķiet jauks un sirsnīgs. Gadi nākot virsū, otrreiz diezin vai tik garu ceļu mērošot. Silvijas kundze jūtas laimīga, ka sastapusi ģimenes jaunākās atvases, viņa runā nevainojamā latviešu valodā. Par Latvijas latviešiem viņai – savs viedoklis: mēs par daudz čīkstot un žēlojoties, un domājot, ka visi ārzemju tautieši ir bagāti. Arī Latvijā esot bagātnieku slānis, bet trimdas latvieši lielākoties pieder vidusšķirai. Lai sasniegtu šādu labklājības līmeni, Silvijas kundze, kas Vācijā studējusi zobārstniecību, vairākus gadus uz celīšiem rāpojusi, tīrīdama kanādiešu mājas. Tikai vēlāk izdevies iekrāt naudu un atvērt savu skaistumkopšanas salonu. Un vēl Silvijas kundzei nepatīk, kā mēs runājam.
Agrāk latviešu valoda bijusi piesārņota ar krievu vārdiem, tagad, ja nezinātu angļu valodu, mūs nevarētu saprast.
Uz skolu – pastaliņās?
Vecākās paaudzes ūziņniece Olga Ābola, triju meitu māte, daloties atmiņās, atcerējās, ka viņas paaudzei tolaik nebijis skaistu kleitu, uzvalku un kurpju, toties viņi neraudājuši un nežēlojušies. Viena no Olgas meitām pēckara gados nevarējusi iet uz skolu, jo nebijis apavu. Tad skolotāja ieteikusi neraizēties un apsolījusi sameklēt kādu ādiņu un uzšūt pastaliņas. Tā arī izdarījusi, un meitēns aizgājis uz skolu dziedādams.
– Vai šodien, mēs, mīļie cilvēki, varam raudāt? Vai varam kreņķēties par to, ka nespējam izdzīvot? Mēs taču lepni dzīvojam brīvā Latvijā! Bet vai šodien jūsu bērni uz skolu aizies pastaliņās? – viņa uzrunāja jaunos un novēlēja viņiem būt veseliem un priecāties par dzīvi.
