Kādreiz radiožurnālista A.Skalberga runas man likās neparasti drosmīgas.
Kādreiz radiožurnālista A.Skalberga runas man likās neparasti drosmīgas. Tajās viņš stāstīja par bijušo komunistu noziegumiem un meliem, taču vēlāk loģisks, šīsdienas situācijai atbilstošs turpinājums nesekoja. Tagad manāma liela vienpusība, pie tam viņš pilnībā aizstāv valdības rīcību, visus piketus un protestus skaidrojot kā atbalstu tumšajiem, Latvijai naidīgajiem spēkiem.
No vienas puses liekas, ka viņš tikko pēc komunistiskā režīma iznācis no kāda slēpņa, no otra puses šķiet, ka viņš varētu būt liels viltvārdis, kurš, izliekoties par drosmīgu cīnītāju pret komunistiem, iepludina tautai svešu ideoloģiju. Viņš nerunā par pašu svarīgāko, kas pašlaik notiek Latvijā: par ekonomikas apzinātu graušanu, par genocīdu pret vienkāršiem cilvēkiem, kurus realizē tieši pašreizējā valdība. Ir tik daudz noziedzīgas rīcības, ka tā jau var pārspēt komunistu pārinodarījumus. Viņš nerunā par to, ka nu jau sen gan visi bijušie komunisti, gan pašreizējie valdošie spēki darbojas vienā korumpētības, mafiozā virzienā, un tas ir vislielākais drauds latviešu izdzīvošanai. Tādu iekārtu mēs nedrīkstam atbalstīt. Referendums par pensijām būtu tikai mazs solītis pretim taisnīgumam.
A.Birzeniece, politiski represētā
