Ja bērns apvainojas par visu, viņu audzināt nav viegli. Situācija. Aizcērtot durvis, astoņgadīgais Jānis ir izskrējis no virtuves.
Ja bērns apvainojas par visu, viņu audzināt nav viegli.
Situācija. Aizcērtot durvis, astoņgadīgais Jānis ir izskrējis no virtuves. Viņš ir apvainojies par aizrādījumu tik skaļi nestrēbt zupu. Apjukušie vecāki paliek sēžam pie galda: vai dēlam nedrīkst atgādināt pat elementāras pieklājības normas?
Drīkst. Tikai bērns vecāku aizrādījumus uztver citādi: «Viņi runā ar mani tikai tādēļ, lai pateiktu kaut ko nepatīkamu!»
Daudzi vecāki pie galda parasti apspriež sev interesantas tēmas, neapzināti atvirzot bērnu problēmas. Aktīvi bērni vienkārši iejaucas sarunā, kad vēlas pievērst sev vecāku uzmanību. Jūtīgi un kautrīgi bērni tādā situācijā uzskata, ka viņus neievēro, jo viņi ir nenozīmīgi. Viņu vārgā pašapziņa saplok vēl vairāk. Bērnam šķiet, ka vienīgā izeja ir aiziet malā un uzmest lūpu.
Bērniem ir jāiemācās pārdzīvot aizvainojumu. Pat tad, ja ir aizskarta viņu pašapziņa. Bērni šādās situācijās uzskata sevi par pietiekami lieliem un cer, ka pieaugušie runās ar viņiem kā ar līdzīgiem. Taču ikdienā vecāki bieži savus bērnus uzrunā kritizējošā tonī: «Lūk, atkal tu esi izdarījis…» Bērni jūt pret sevi vērsto nenopietno attieksmi. Jūtīgi bērni savu aizvainojumu var izpaust, neglīti uzvedoties. Viņi nesaprot, kā lai pārvar šo sajūtu. Vecāki šādu uzvedību uztver kā kaprīzi, kura atņem viņiem daudz spēka un laika. Viņi šaubās, vai ir audzinājuši savu bērnu pareizi un kā lai atrisina šo situāciju.
Nedrīkst ironizēt. Bērns ironiju nesaprot. Nelīdzēs saltā tonī izteikta frāze: «Es nevēlos pievērst uzmanību tavam sliktajam garastāvoklim!» Tas slēgs samierināšanas ceļu, un bērna pretspars pastiprināsies. Abu pušu saprātīga reakcija – sapratne un pacietība.
Iedvesiet bērnam pārliecību, ka viņš ir nozīmīgs. Konflikta risinājums jāsāk ar to, ka kopīgajās ēdienreizēs jāļauj bērnam izteikties pirmajam un tikai pēc tam jāapspriež savas problēmas. Un, kaut gan arī tagad Jānis pie galda uzmet lūpu, ja viņam aizrāda, viņš vairs nebēg projām.
Pārvariet krīzes situācijas jau to tapšanas stadijā. Redzot pirmās apvainošanās pazīmes (piemēram, roku sakrustošana uz krūtīm, bļaušana), nerunājiet par to. Pamēģiniet bērnam pastāstīt, ka viņam aug āzīša radziņi un tos var nolauzt un kopā ar slikto garastāvokli izmest ārā.
Lai bērns paskumst. Viņam ir tiesības būt sliktā garastāvoklī. Mēs, pieaugušie, taču atļaujamies sev sliktu omu.
Atvieglojiet bērnam iespēju tuvināties. «Tev sabojājies garastāvoklis. Vai negribi pastāstīt, kāpēc?» Šis teikums norāda: nekas, ja tu esi stūrgalvīgs. Taču būtu labāk, ja mēs spētu saprasties».
Publikācija sagatavota, izmantojot psihologa padomus žurnālā «Kroha»
