«Baigās zvaigznes! Ko tādu sasnieguši, ka par viņiem būtu jāraksta! Par ko vispār stāsts!» Šādi «depresīvajam latvietim» tik raksturīgi komentāri parasti parādās portālā, kad piesakām mūsu puses izlaiduma klases.
Pirmajā mirklī, iespējams, tā arī šķiet, ka jaunajiem prātiem pievērstā preses uzmanība ir nedaudz pārspīlēta. Daudzi no viņiem taču līdz pēdējam brīdim nezina, kādā virzienā dzīvē doties, vienīgie sasniegumi ir atsevišķu «zvaigznīšu» panākumi mācību olimpiādēs, un vispār izlaidums ir izglītības sistēmas rutīnu rutīna, kam kā pelēkā masa cauri plūduši miljoni.
Tomēr, ciemojoties pie kārtējās izlaiduma klases, pārņem pavisam citas domas un jūtas. Piemēram, tā ir pieaugušo ikdienā jau piemirstā jaunība un azarts, kas pulsē skolēnu leksikā, uzlādējot dzīvotprieka reizēm pustukšās baterijas. Viņi tiešām neplēš matus par gaidāmajiem eksāmeniem, nemaz nerunājot par izlaidumu vai lielo dzīvi. Dažiem pat nav plāna žetonvakariem, kuru maratons jau daudzviet sācies. Tomēr jaunieši kaut kā «ar muguras smadzenēm» zina, ka izdosies, un notiek arī.
Tāpat lēmumu pieņemšanas mistērija, ko izbauda topošie absolventi, ir vilinoši salda. Vai atceries sajūtu, kad ar savu atestātu stāvēji simtiem ceļu priekšā, bet tomēr izvēlējies to vienu? Tādi brīži, kad liktenī ievijas stingrākie pavedieni, dzīvē negadās bieži. Taču, kā reiz sarunā par karjeru minēja LLU lektore Laura Šīmane-Vīgante – neatkarīgi no tā, kurā dzīves posmā neatrastos, mēs varam atgriezties iepriekšējos, lai uzlādētos ar tur raksturīgo. Saskaņā ar Tomasu Armstrongu jaunību un agrīno briedumu raksturo apetīte uz dzīvi un uzņēmība, kad cilvēks izdara ļoti daudz nozīmīgu izvēļu un nesalūst.
Tāpēc varam iedvesmoties un mācīties no šiem lielajiem bērniem, kuri burtiski atplaukst, izjūtot uzmanību un ieinteresētību. Arī viņi taču auguši sistēmā, kad pie direktora sauc nevis, lai uzteiktu par labām iniciatīvām vai aprunātos par dzīvi, bet kārtējo reizi «iedzītu grīdā»!
