Ir vasaras vakars, un vēl nenorimis dienas karstums visur – arī slimnīcā. Rosība kā partiju birojos pirms vēlēšanām. Infekcija, lai kāda arī tā būtu, ir drauds. Aizdomas par trakumsērgu – tas ir pavisam ļauni.
Ir vasaras vakars, un vēl nenorimis dienas karstums visur – arī slimnīcā. Rosība kā partiju birojos pirms vēlēšanām. Infekcija, lai kāda arī tā būtu, ir drauds. Aizdomas par trakumsērgu – tas ir pavisam ļauni.
Tas notika kādā vēlā vakara stundā, kad Fredis un Antonija pēkšņi atskārta, ka viņu mazais runčuks Tio jau trešo dienu nelabi ņaud, skatās baigām acīm, ir ar slapju sašmucētu kažociņu un laiku pa laikam aizklīst uz tuvējo mežiņu. Viņi saspringa ne pa jokam. Un ja nu trakumsērga? Džonītis droši vien to lopu glāstījis! Puikas kājeles un roķeles, kā jau vasarā, ir nobrāzumu pilnas, bet kaķa siekalas var nokļūt uz ievainotajām vietām. Antonija tver klausuli un zvana slimnīcas Uzņemšanas nodaļas dežūrārstam. “Ko jūs vēl gaidāt? Kaķis bļauj trešo dienu?! Jums sen jau vajadzēja būt slimnīcā! Šī slimība nav ārstējama!”
Ir vēls. Aizmigušo puiku ieceļ taksometrā. Uzņemšanas nodaļā ārsts pārņemts ar stāvokļa nopietnību. Antonija un Fredis uzzina, ka viņi ir sabiedrībai bīstami. “Kaķim neesat pieskārušies? Bērnam taču esat!” dusmīgi norāda dakteris.
Aizdomas uz trakumsērgu ir jānoformulē, aizpildot anketu. “Kad tas notika?” jautā māsiņa. “Es nezinu, vai kaut kas ir noticis,” atbild Antonija. “Viss, ko var pateikt – iespējams, puika glaudījis slimu kaķi, bet varbūt kaķis nemaz nav slims. Kontakts šo trīs dienu laikā ar Tio bijis vienīgi Fredim, jo viņš kaķi aiz čupra vienreiz izmeta pa durvīm.”
“Jums visiem trim izolatorā būs jāpavada septiņas dienas. Tas, ka tikai pēc trim dienām vēršaties pēc palīdzības, ir ļoti nopietni. Nevaru garantēt, ka vakcīna jums palīdzēs. Var gadīties, ka nomirstat. Bija viens tāds gadījums… Puiku sakoda traks suns. Zēnu sapotēja, tāpēc viņš izdzīvoja, bet viņa mamma nomira tikai tāpēc, ka, šujot dēla bikses, iedūrusi ar adatu pirkstā, bet uz apģērba bijušas suņa siekalas,” pietvīkušajā jūlija vakarā savus pacientus informē no karstuma un uztraukuma pietvīcis ārsts. Antonija sāk pie sevis apsvērt, vai, runājot pa telefonu, viņa ar trakumsērgu nav aplipinājusi pašu dakterīti. Taču tā neviens saprātīgs ārsts nedrīkst uzvesties pat tad, ja tiešām viņiem dzīvot atlicis vairs tikai dažas dienas. Un par pēdējām septiņām savas dzīves dienām izolatorā viņa nav sajūsmināta. Vai tad nevar nomirt mazliet citādi? “Varbūt mūs var “sašpricēt” un atstāt ģimenes ārsta uzraudzībā?” viņa jautā, joprojām atceroties, ka vienīgā rūpe, šurp braucot, bija iepotēt puikam, lai būtu drošāk.
“Septiņu dienu laikā var parādīties simptomi, jūs varat sākt neadekvāti uzvesties. Vai gribat, lai baumo visa pilsēta?” jautā cilvēks ar ārsta diplomu.
Un Antonija vairs neredz jēgu pateikt ārstam, ka tad, ja tiešām jāmirst, pēc viņas domām, ir mazsvarīgi – kāds baumos, vai ne.
Pusnaktī viņus ieved telpā ar divām gultām, diviem “šīberiem” un vienu naktspodiņu, jo viņi nedrīkst doties uz tualeti, lai neaplipinātu pārējos. Durvju rokturi nosaitēti ar dezinficējošu šķidrumu, pie sliekšņa hlorēta lupata. Nakts ir “muitnieka” rokās. Pārlaidīs vai nepārlaidīs pāri robežai, ko sauc par dzīvi ārpus aizdomām par trakumsērgu?
Savu “šīberi” zem gultas pastūmis, aizmigt cenšas Fredis.
Paiet nakts…
No rīta paveras durvis, un infektologs smaidot saka, ka situācija ir pārspīlēta. Jauns dakteris…
Sanitārei bija taisnība. Viņa vakarnakt Antonijai iečukstēja ausī, lai neuztraucas, jo rīt no rīta tikšot laukā. Kā lai cilvēks zina, kad ticēt ārstam, kad sanitārei?
Visi trīs šodien ir sveiki un veseli. Sapotēti un nekaitīgi. Vienīgi seksuāli aktīvais Tio ir cietis. Bet tas ir cits stāsts.
