Evolūcijas maratona iznākums ir atšķirības starp sievietēm un vīriešiem. Tās daudziem ir zināmas, tālab sabiedrības apziņā iesakņojušies pieņēmumi par katram dzimumam raksturīgo. Vai tie ir patiesi?
Evolūcijas maratona iznākums ir atšķirības starp sievietēm un vīriešiem. Tās daudziem ir zināmas, tālab sabiedrības apziņā iesakņojušies pieņēmumi par katram dzimumam raksturīgo. Vai tie ir patiesi?
Atbildi rast palīdzēs trīs vīrieši un trīs sievietes, uz labu laimi izvēloties uz lapiņas rakstītu apgalvojumu par pretējo dzimumu, un pēc tam kopīgi apspriežot, cik lielā mērā tas atbilst patiesībai.
Pieņēmums: Vīriešiem patīk “bārbijas” tipa sievietes.
Reinis Rozītis (R.R.): Kas tai lellei ir? Gari mati un stulbs ģīmis. Tas nav ideāls.
Māris Calmanis (M.C.): Tas ir individuāli. Ir tādi vīrieši, kam patīk, un tādi – kam ne. Kā jau visas lietas. Man “bārbijas” nepatīk, jo viņas parasti ir iedomīgas.
Arvīds Freidenfelds (A.F.): Lelles izgatavo īslaicīgam periodam – paņem, palieto un izmet. Tāpat ir arī ar sievietēm – “bārbijām” nav ne vainas, bet, ja gribas ko ilglaicīgāku…
M.C.: Protams, šādas meitenes nemanītas gar acīm nepaslīd, taču acis ir viens, bet sirds – pavisam kas cits.
R.R.: Izklaidējoties klubiņā, var uznākt mirkļa vājums, ieraugot sievieti “bārbiju”, taču nereti drīz pēc tam jāsāk apšaubīt viņas prāta spējas.
Diāna Plotiņa (D.P.): Man liekas, ka “bārbijas” vairāk ir “izejamais variants”. Vīrieši ar prieku dodas ar viņām uz satikšanos, taču apprec normālu sievieti.
Maija Krīviņa (M.K.): Neesmu nekad “bārbijas” redzējusi! (Visi smejas – D.L.) Mājās tās nekad nav bijušas. Man nav pretenziju pret tādām sievietēm, patīkami uz viņām paskatīties.
Annika Andersone (A.A.): Es domāju, ka “bārbijas” patīk ļoti jauniem vīriešiem, kas vēlas parādīt, cik viņiem ir skaista meitene. Savukārt vecākiem vīriešiem vajag gudru, stabilu sievieti, kas nebūt nav izteikta skaistule.
R.R.: Bet padomājiet, kā ir: ja vīrietim ir normāls “Ferrari”, tad blakus jābūt blondīnei.
A.A.: Bet viņi paši to sievieti veido.
M.C.: Tur jau tā lieta. Viņi sievietes nopērk, “uzliek tjūningu”, “fasādi”…
A.A.: Ja sieviete uz to “parakstās”, nespēj pati sevi veidot un būt pieklājīga, pati vainīga.
Pieņēmums: Sievietes “līp” pie sliktajiem puišiem, kas pret viņām izturas nelāgi. Bet “pareizie” vīrieši viņām šķiet garlaicīgi.
A.A.: Kurš ir “pareizais”, kurš “nepareizais”?
M.K.: Ar sliktajiem ir tā, ka viņi visdziļāk un vispatiesāk mīl. Kaut arī ārēji viņi šķiet “nepareizi”, viņiem ir dziļāka dvēsele nekā “pareizajiem” puisīšiem. Sliktie spēj mīlēt sievieti visu mūžu.
D.P.: Zemapziņā sieviete vēlas puisi izveidot tādu, kādu grib redzēt savu nākamo vīru. Mēs domājam, ka varam vīrieti pārveidot, taču bieži vien tas neizdodas.
A.A.: Šķiet, sliktā tēls ir tikai ārējais veidols, ko rada pats vīrietis. Man liekas, ka jāizmēģina abi tipi, lai saprastu, kurš patīk labāk. Tāds dikti “pareizs”, kurš izpalīdz un rūpējas, der par labāko draugu, vai ne?
D.P.: Jau deviņus gadus esmu precējusies ar cilvēku, kas savulaik bija huligāns, un, teikšu atklāti, viņš ir ļoti rūpīgs. Nezinu, vai cits tikpat labi spētu gādāt par mani un mūsu bērniņu. Viņš ir “izārdījies”, daudz ko redzējis, bet tagad ir lielisks vīrs un tēvs.
M.C.: Ne vienmēr var paredzēt, kāds vīrietis būs ģimenē.
R.R.: Ir jau dažādas galējības. Piemēram, skūtie tipiņi, kas nokrāvušies ar zelta ķēdēm, kuriem galvenais ir iekaustīt sievu, lai būtu miers. Vai arī cits variants – ļoti “pareizs” ar šķirtu celiņu matos un šlipsi, bet, atnākot mājās, dusmas izgāž uz sievu, jo labs viņš ir tikai darbā. Vēl tādi, kas darbā dzer, mājās dzer un ar visu ir apmierināti. (Visi smejas – D.L.) Ir arī viduvējības, kas nav nedz sliktie, nedz labie. Viņi ir masa. Arī es laikam esmu masa – ne man ķēdes, ne šķirta celiņa…
A.A.: Tu vēl neesi izkopis savu stilu.
R.R.: Tā varētu būt. Nu neprasās man kādu iekaustīt vai sēdēt skolā pirmajā solā paceltu roku: “Pasniedzēj, es visu māku!”.
Pieņēmums: Vīrieši ir “biezādaini”. Viņi emocionāli distancējas no partneres.
R.R.: Sievietes tikai ārēji ir emocionālākas. Arī vīrieši raud, tikai 17 reižu retāk. Ja viņi to dara, tad patiesi, un tas ir nopietni.
M.C.: Vīrieši ir emocionālāki, taču viņi daudz ko patur sevī. Pēc pieredzes zinu, kad vīrietim sakrājas emocijas, ir jāizraudas, lai kļūtu vieglāk. Dzīvoju kopā ar sievieti un, ja man ir problēmas, ne vienmēr tās izstāstu – negribu viņu apgrūtināt.
A.A.: Tā ir, vīrieši ir emocionālāki.
D.P.: Meitenes ir vairāk teatrālas. Asaras ir veids, kā panākt savu. Ja vīrietim sāp, tad tiešām sāp, bet ar sievieti vēl jāpadomā, vai viņai ir slikti vai arī viņa cenšas kaut ko panākt. Stiprāks ir tas, kurš var atļauties parādīt, ka viņš var būt arī vājš.
M.K.: Es raudu tikai tad, ja tiešām ir ļoti labi vai slikti. Uzskatu, ka iekšēji garīgi stiprāki ir tieši tie vīrieši, kuri spēj izraudāties. Tie arī ir labākie vīrieši.
A.F.: Paši mēs veidojam nākamo vīriešu paaudzi. Tiem puisīšiem, kas tagad aug, vecāki māca neraudāt, jo īsti vīri to nedara. Īsti vīri nav tādi un šitādi. Īsti vīri neizrāda savas emocijas. Vīrietim ir jābūt stipram – lielajam atbalsta plecam. Tas tiek “iepotēts” tādā mērā, ka pieaudzis cilvēks vairs neprot sabalansēt prātu ar jūtām.
A.A.: Savam dēliņam saku: “Ja kas ir uz sirsniņas, paraudi!” Lai viņš aug par foršu “čomu”, nevis “vēso”, kas iet visam pāri.
D.P.: Es gan mācu neraudāt. Bērns arī nekad neredz, kā mamma vai tētis raud.
A.F.: Tad mums pēc gadiem 30 šādā sastāvā jāsavācas un jāsalīdzina, kādi cilvēki viņi būs izauguši!
D.P.: Mani arī audzināja, ka nedrīkst raudāt.
A.F.: Bet tad jau varētu arī aizliegt smieties. Tā arī ir emociju izpausme.
D.P.: Varbūt, varbūt…
Pieņēmums: Sievietes nevar atteikties no dārglietām. Tās saņemt dāvanā no vīrieša ir katras dāmas sapnis. To dēļ viņa ir gatava darīt gandrīz visu.
A.A.: Darba specifikas dēļ ikdienā dārglietas nenēsāju, tāpēc uz mani šis apgalvojums neattiecas. Ja vīrietis vēlas kaut ko uzdāvināt, man ir citas prioritātes. Protams, pieņemtu arī dārglietas, bet nebūtu par tām ļoti sajūsmināta.
M.C.: Neviļus atgriežamies pie pirmā pieņēmuma. Šķiet, ka tieši “bārbijas” tipa sievietēm dārglietas ir tik svarīgas.
M.K.: Bet, kā saka, katra dāvana ir patīkama.
D.P.: Es, piemēram, no sveša vīrieša (kas nav vīrs vai brālis) nepieņemtu dārgas dāvanas. Pirmkārt, nevar zināt, kā tas cilvēks to uztvers. Varbūt padomās, ka mani nopircis.
R.R.: Nevar arī zināt, kā sieviete šo dāvanu interpretēs. Uzdāvināšu ķēdīti par pieciem latiem, viņa pateiks: “Kas es tev esmu – tikai piecus latus vērta?” Tas pats – par desmit latiem. Beigās sagrabini 500 latu, jau pārdevis visu, kas pašam pieder, un…: “Esmu tikai 500 latu vērta?”. Galā vēl dabū pa ādu, ka dāvā materiālas vērtības!
M.C.: Dārglietas esmu dāvinājis tikai sievietei, kuru mīlu. Pat domās neesmu pieļāvis iespēju dāvināt tās citai – viņa var nesaprast, justies parādniece vai kā citādi.
A.F.: Primārais nav tas, ko dāvinu, bet gan doma, kas tajā slēpjas.
R.R.: Protams, var arī spekulēt, proti, uzzināt, kas sievietei ļoti patīk, tad to uzdāvināt un tā viņu iegūt. Man tas liekas perversi. Tu it kā izvaro cilvēku, atrodot, viņaprāt, dārgāko un izmantojot to savā labā. Daudzi vīrieši tā dara.
M.C.: Bet daudzas sievietes ar to ir apmierinātas!
Pieņēmums: Sievietes ķermenis ir skaistāks. Tieši viņas ir seksuālās kultūras nesējas.
A.F.: Man liekas, ka abu dzimumu ķermeņi ir skaisti. Ar nosacījumu, ka viņi ir kopti.
R.R.: Droši vien patīkamāk skatīties uz kopta vīrieša, nevis nekoptas sievietes ķermeni.
M.C.: Vīrietim prieks skatīties uz koptas sievietes ķermeni. Jāatzīst, līdz šim nebiju iedomājies, ka vīrieša ķermenis ir kaut kas skaists.
A.A.: Ja abi ir nekopti, viņi labi sader kopā! (Smiekli – D.L.)
R.R.: Tad labāk skatīties uz kokiem, krūmiem…
A.F.: Ja arī viņas ir seksuālās kultūras nesējas, bez vīriešiem to tāpat nepanestu.
R.R.: Mūsdienās šķiet, ka seksuālo kultūru “nes” avīzes, žurnāli, televīzija.
M.C.: Tagad tā vairs nav kultūra. Tas ir bizness.
A.A.: Nez kāpēc, ja sieviete iznāk uz skatuves, tas ir pats par sevi saprotams, bet, kad parādās vīrietis (kaut vai tie paši “čipendeili”), ovācijas nebeidz rimties.
