Ikvienas valsts dzīvotspēju nosaka tās ekonomika, ražošanas attīstības pakāpe. Makroekonomiskā līmenī Latvija izskatās pietiekami «safrizēta», taču, ielūkojoties rūpīgāk, aina nav tik iepriecinoša.
Ikvienas valsts dzīvotspēju nosaka tās ekonomika, ražošanas attīstības pakāpe.
Makroekonomiskā līmenī Latvija izskatās pietiekami «safrizēta», taču, ielūkojoties rūpīgāk, aina nav tik iepriecinoša: vidējie un mazie uzņēmumi ķepurojas, kā kurš prot, kaudamies starp sirdsapziņu un vēlmi nopelnīt, starp prasību piekopt legālu biznesu un izvairīšanos no nodokļu klaušām, kas liedz ne tikai izvērsties, bet – un tas ir vēl biežāk – arī atsperties, sākot biznesu… Uzņēmējdarbības vide Latvijā, maigi sakot, joprojām nav sakārtota, lai gan mūsu joņojumā uz ES iznācis tā, ka dažbrīd rati aizsteigušies priekšā zirgam (piemēram, pārsteidzīgi un par agru pieņemts Komerclikums).
Līdz šim burtu savienojums MVU (mazie un vidējie uzņēmumi) ticis deldēts gan runās no augstām tribīnēm, gan politisko partiju emisāru klejojumos, vervējot vēlētājus. «Tautas tribūnu» balsis līdz šim spējušas vienīgi tricināt metropoļu zāļu griestus. Toties jauno politisko spēku «iekšā saucēju» taures izraisījušas gaidīto efektu: vēlētāji, kuru vidū liela daļa ir uzņēmēji, noticēja partiju priekšvēlēšanu solījumiem uzlabot uzņēmējdarbības vidi.
Cik efektīvi un ātri izdosies to panākt, ir svarīgi ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Taču visnepacietīgāk jaunās Saeimas stāšanos «pie virpas» gaida uzņēmēji. Pirms vēlēšanām viņiem tika solīta «interešu aizstāvība» un likumu sakārtošana, bet pāri visam – valsts nodokļu sistēmas sakārtošana tā, lai ražotājiem būtu izdevīgi ražot, tirgotājiem – pārdot un pakalpojumu sniedzējiem – tos sniegt, pēc iespējas mazāk izjūtot «valsts reketa» «jumtu». Tādā veidā uzņēmējdarbība attīstītos, ekonomika no «pelēkā» sektora ātrāk ievirzītos «baltajā», lielāka kļūtu uzņēmumos nodarbināto alga, bet valstij kopsummā ieplūstu vairāk nodokļu naudas. Daudzu uzņēmēju izvēli par labu kādai politiskajai partijai ļoti lielā mērā noteica tieši to deklarētās uzņēmējdarbības atbalsta programmas.
Vēlēšanu rezultātus Latvijas tirgotāju un rūpnieku organizācijas jau tagad vērtē kā cerīgus. Viņi gaida, ka politiķi, nokļuvuši pie varas, solījumus arī pildīs. Viņi uzskata, ka jaunajai valdībai viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir ar likumiem radīt motivāciju tam, lai uzņēmējiem nevajadzētu slēpt savus patiesos ienākumus.
Tirgotāji un ražotāji uzskata, ka Saeimā ievēlēto partiju pārstāvji visumā atbilst optimālajam modelim, lai tuvākajā nākotnē nevajadzētu piedzīvot radikālus pagriezienus ekonomiskajā attīstībā. Vienlaikus uzņēmēju asociācijas ir gatavas sekot tam, lai varas partiju deputāti pildītu solījumus, samazinātu nodokļus, padarītu caurspīdīgākus valsts pasūtījumu konkursus, samazinātu birokrātiskos šķēršļus uzņēmējdarbībā, valsts mērogā radītu vienādus konkurences apstākļus, vienādus nosacījumus visiem (piemēram, dažādas nodokļu atlaides piemērojot visiem vai nevienam). Uzņēmēji pauduši vēlmi, lai tiktu reāli, ne tikai vārdos, radīta motivācija maksāt nodokļus, kas diemžēl joprojām tiek uztverti kā sods.
Pagaidām uzņēmēji nejūtot pamatu satraukumam par prognozējamiem modeļiem, pēc kādiem varētu tikt izveidota jaunā valdība. Tomēr dīku vērotāju no malas mazliet uzmanīgu dara, piemēram, partijas «Jaunais laiks» līdera Eināra Repšes paziņojums pirmdienas rītā par to, ka viņa partijas solījumi gan tikuši doti no sirds, taču to izpildi būtu iespējams garantēt vienīgi tad, ja šai partijai būtu tikusi 51 balss. Diemžēl tas nav noticis. To, ka «Jaunais laiks» tiešām ieguvis visvairāk balsu Saeimā, nevar apstrīdēt un noliegt ne pats E.Repše, ne kāds cits, taču sāk šķist, ka pieminētais kungs savas partijas politisko pārsvaru sver par vieglu, apriori brīdinot, ka, iespējams, viņa solījumi nebūs izpildāmi. Prātojumus attīstot, sāk likties, ka viņš un viņa domubiedri nejūtas stipri par savām spējām pārliecināt arī koalīcijas (kāda tā beigās izveidosies, šajā gadījumā – vienalga) partnerus. Tas ir, cauri «drēbei» vīd politiskās pieredzes trūkums. Starp citu, tas pamanāms jau vairākos šķietamos sīkumos, turklāt pat labi domātā rīcībā. Apsolījis savas valdības darbības caurspīdīgumu, arī jau no paša sākuma žurnālistiem radot iespēju būt klāt valdības veidošanas procesā, topošais premjers sāka nevis konsultēties ar iespējamajiem koalīcijas biedriem par kopējā darba pamatprincipiem, bet gan ar ministru portfeļu dalīšanu, turklāt lauvas tiesu paģērot savai partijai. TV skatītāji vienu šādu epizodi varēja vērot – kad tika apsvērts, vai arī turpmāk būtu lietderīgi atstāt Ekonomikas ministriju kā tādu vai arī tās darbību kardināli mainīt. Mazliet jocīgi. Mazliet smeldzīgi. Mazliet sāp. Bet pagaidām to var paciest. Cerams, ka, laužot veco un daudzējādā ziņā patiešām nederīgo kārtību, netiks lauzts valsts ekonomikas mugurkauls.
