“Tā sajūta un informācija bija visapkārt – vispirms no ģimenes, vēlāk iznāca filma “Melānijas hronika”, pēc tam izlasīju arī grāmatu un manā redzeslokā nonāca stāsti un notikumi dažādās ģimenēs. Kad režisors veido kādu izrādi, tas stāsts transformējas un iziet caur viņu pašu. Šobrīd manas sajūtas ir tieši šādas. Jūtu, ka esmu nobriedusi runāt par kaut ko nopietnu,” par 9. maijā Jelgavas Kultūras namā gaidāmo laikmetīgās dejas izrādi “Gorodki”, kas veltīta Sibīrijas bērniem, stāsta deju studijas “Benefice” vadītāja Annika Andersone.
A.Andersone izrādi bija iecerējusi veidot jau pērn, taču studijas dejotāji tai nebija gatavi. Šogad, kad dejotāji ir vairāk pieauguši un tai piekrituši, nolemts to iestudēt. Kā ierasts, iecerētais stāsts ar jauniešiem tiek pārrunāts. Gatavojoties izrādei, katram bija arī savs uzdevums – jāatrod reāls stāsts par īstu meiteni vai zēnu, kas piedzīvojuši Sibīriju, un jāizlaiž caur sevi. Dejotāji intervēja izsūtījumu pieredzējušus cilvēkus, un viņu atmiņas arī skanēs koncertā.
Iestudējumā piedalās 37 “Benefices” dejotāji. “Ļoti bieži, braucot uz atskaites koncertiem, Rīgas kolēģi ir teikuši, lai taču vienreiz pamēģinām uztaisīt kādu izrādi tikai lielajiem dejotājiem. Es vienmēr esmu teikusi – nē, dejojam visi kopā. Tad nu šoreiz piedalās paši lielākie un vidējie, kas “Beneficē” dejo visilgāk un ir spēcīgi tehnikas ziņā. Taču starp viņiem būs arī seši mazie, jo ļoti labi zinām, ka tika izsūtīti arī mazi bērni,” stāsta A.Andersone.
Horeogrāfe un studijas vadītāja atzīst, ka no cilvēkiem jūtamas bailes nākt uz izrādi. “Mēs vēlamies runāt par šo notikumu, lai, pirmkārt, par to neviens neaizmirstu. Otrkārt, ne brīdi neaiztiekam nevienu tautu. Mēs runājam par notikumu, staļinismu, režīmu, kura ietekmē notika šī nelaime. To visu laižam caur laikmetīgo deju un dažādām sajūtu gammām, tās nav tikai skumjas. Kā esam izpētījuši, Sibīrijā tika spēlētas spēles, jaunieši mācījās, iemīlējās, dzīvoja ikdienišķu dzīvi. Vēlamies uzsvērt, ka šis nav dokumentāls stāsts par notikumiem. Šis ir stāsts, kas veidots pēc līdzības ar notikumiem, bet izdejots caur dejotāju kustību sajūtām,” tā A.Andersone, piebilstot, ka izrādē skanēs reāli atmiņu un vēstuļu teksti.
“Man patiktu, ja skatītājs zālē nedaudz uzplēstu savu krūškurvi un ļautos emocijām. Varbūt šīs emocijas nemaz nav balstītas uz izrādi, bet viņš pārdzīvo notikumus no savas dzīves. Izrāde ir emocionāla,” teic A.Andersone.
Izrādes horeogrāfi – Sintija Siliņa, Modris Opelts un A.Andersone, Ulda Timmas mūzika, Kārļa Freiberga scenogrāfija, A.Andersones un Lolitas Muižnieces režija. Izrāde ieteicama skatītājiem no desmit gadu vecuma.
