Izglītības iestāžu speciālo programmu mērķis ir palīdzēt bērniem iekļauties.
«Markuss ir ļoti centīgs – viņš grib, lai viss būtu perfekti. Dažus burtiņus jau pazīst, bet, tā kā viņam bija smaga galvas trauma, ar mācīšanos mums ir pagrūti. Lielu pacietību vajag gan viņam, gan man. Pa vasaru intensīvi darbosimies, lai rudenī varētu iet uz skolu,» stāsta astoņgadīgā puisēna mamma Sanita Dasjukeviča, par kuras dēliņa atlabšanu pēc tam, kad Markuss tika notriekts uz gājēju pārejas, «Ziņas» jau rakstīja 2012. gada aprīlī. Zēns nule kā absolvējis bērnudārzu un ar nepacietību gaida rudeni, kad varēs doties uz skolu.
Jātrenē rociņa
Pēc negadījuma Markuss bezsamaņā tika nogādāts slimnīcā, kur viņam konstatēja galvaskausa pamatnes lūzumu, plaušu kontūziju, ribu lūzumus, iekšējos ķermeņa sasitumus un citas traumas. Kad nākamajā rītā Markuss vēl nebija nācis pie samaņas, viņu transportēja uz Rīgas Bērnu klīnisko slimnīcu. Ārsti deva tikai desmit procentu cerību, ka Markuss varētu izdzīvot. Tomēr 15. dienā puisēns atvēris acis. Runāt un staigāt viņam nācās mācīties no jauna – avārijā tika traumēta labā kājiņa. Markuss mēnesi pavadīja slimnīcā, trīs nedēļas gāja rehabilitācijas kursu Vaivaros un kopīgiem spēkiem ar mammas un vecmāmiņas Antras atbalstu joprojām turpina apmeklēt speciālistus (logopēdu, ergoterapeitu, fizioterapeitu tepat Jelgavā), brauc uz sanatorijām.
Negadījumā cieta ķermeņa labā puse, tāpēc nācās iegādāties arī kājas ortozes – dienai un naktij, no kurām pēdējā miega laikā palīdz noturēt kājiņu taisnā leņķī. Oktobrī Rīgā ieradīsies Vācijas ārsts, kuru Markuss varēs apmeklēt ar www.ziedot.lv atbalstu. Ārsts apskatīs kājiņu un ieteiks, kas puisēnam būtu nepieciešams. Ārsti gan pilnīgu atveseļošanos nesola. «Dzīvosim uz priekšu un ticēsim, ka viss būs labi,» nosaka Sanita.
Papildus speciālistu apmeklējumiem Markuss vingrinās arī mājās. Sevišķi viņam jātrenē traumētās labās rokas motorika, tāpēc puisēns darbojas ar šķērēm, plēš papīru un pilda citus vingrinājumus. Kopā ar vecmāmiņu Markuss brauks uz laukiem, kur mazo darbiņu, kuros vingrināt pirkstiņus, netrūkst – piemēram, varēs lasīt zāļu tējas.
Labās rokas vingrināšanai zēnam lieti noderētu dators. Pirms trim gadiem lasītāji jau atsaucās uz ģimenes aicinājumu dāvināt datoru, par ko Sanita saka lielu paldies. Tomēr tas savu laiku jau nokalpojis, un Markusam lieti noderētu jauns. Ja kādam mājās ir nevajadzīgs dators, kuru varētu nodot Markusam, aicinām sazināties ar redakciju. Sevišķi zēnam būtu prieks par portatīvo datoru, ko varētu arī paņemt līdzi, dodoties uz Vaivaru sanatoriju.
Bērnudārzs nav medicīnas iestāde
Par savām otrajām mājām pēc negadījuma Markuss sauca bērnudārzu «Rotaļa», kur apguva pirmsskolas izglītības programmu izglītojamiem ar fiziskās attīstības traucējumiem. Markusa audzinātāja Liāna Šlapina, kura ar zēnu kopā pavadīja trīs gadus, norāda, ka viņa izaugsme pa šiem gadiem ir acīmredzama. «Pateicoties speciālistu komandas darbam, Markuss kļuvis komunikablāks un arī viņa fiziskā attīstība ir daudz labāka. Mums ir baseins, fizioterapeits, ko var apmeklēt ikdienā. Tas ir speciālistu kopīgs nopelns,» par Markusa progresu priecājas pirmsskolas skolotāja, piebilstot, ka zēnam jāturpina darbs arī 1. internātpamatskolā, uz kuru viņš dosies rudenī un ar kuru sadarbība notiek jau šobrīd.
«Rotaļā» šajā mācību gadā abas speciālās grupas apmeklē kopā 16 bērnu. Šis bija pirmais bērnudārzs, kurš 1993. gadā Jelgavā sāka uzņemt bērnus ar fiziskās attīstības traucējumiem, atverot vienu grupu, bet 2003. gadā – otru, kurā tagad bērni arī attīsta runu. Bērnudārza vadītāja Ilze Putniece teic, ka ar gadiem šādu bērnu izglītības iestādē ir kļuvis vairāk. «Medicīna un sociālā aprūpe iet uz priekšu. Senāk šādi bērni vairāk atradās mājās, vecāki kaunējās, ka viņu bērns ar cerebrālo trieku vai ar traumām nelaimes gadījumos nevar paiet, parunāt, bet ar laiku viss mainījās. Parādījās iekļaujošā pedagoģija, kas veicina bērnu iekļaušanu dzīvē,» skaidro I.Putniece.
Diagnozes, ar kurām nākas strādāt pedagogiem, ir dažādas. «Pedagogam ir jāmācās, lai varētu strādāt ar šādiem bērniem, tāpēc viņiem tiek rīkoti atsevišķi kursi. Ir nepieciešama arī, kā mēs sakām, sirds izglītība, jo ne visi var strādāt ar bērniem, kam ir speciālas vajadzības,» tā I.Putniece.
Lai gan bērnudārzā ar bērniem nodarbojas speciālisti, kā fizioterapeits, speciālais skolotājs, logopēds, psihologs, ir pieejamas peldēšanas un masāžas procedūras, I.Putniece atgādina, ka bērnudārzs nav medicīnas iestāde. «Medicīnas iestāde ir slimnīca, sanatorija – mēs esam izglītības iestāde. Ir speciāli ārsti, kurus bērni apmeklē, bet mēs esam tie, kas var palīdzēt pedagoģiskā ziņā. Mūsu mērķis ir bērnus apmācīt, lai viņi varētu iekļauties normālā vidē un kļūt par parastiem cilvēkiem, bet tas ir atkarīgs no viņu diagnozes,» skaidro I.Putniece, uzsverot – ja bērns ir invalīda krēslā, viņš nekad nesāks skriet un nekļūs par sportistu.
Visi bērni vienādi
«Dažkārt vecāki kļūdās un saka – bērns pie jums nāk jau piecus gadus, bet viņš vēl nestaigā. Protams, mums ir speciālistu komanda, kas viņam mēģina palīdzēt un to uguntiņu, kas viņam iekšā, uzpūst lielāku, lai viņš varētu aiziet uz skolu. Mēs esam ļoti priecīgi, kad bērni pēc bērnudārza dodas uz skolu un nepaliek mājapmācībā izolēti,» tā vadītāja. Speciālo grupu absolventi pēcāk mācības turpina galvenokārt 1. internātskolā, kas piedāvā izglītības programmu bērniem ar fiziskās attīstības traucējumiem, tomēr ir arī tādi, kas mācās parastās skolās.
Bērnudārza speciālajās grupās ir bērni gan ar vieglākām, gan smagākām problēmām, taču visos svētkos viņi ir kopā ar veselajiem audzēkņiem. «Smagākajā grupiņā mēs liekam klāt tādus bērnus kā Markuss, kas runā, kustas, blēņojas, lai viņš būtu kā lokomotīve, kas pārējos velk uz priekšu,» tā vadītāja.
Šodien bērnudārzs var lepoties ar zinošiem pedagogiem – psihologs ieguvis maģistra grādu, speciālais skolotājs apguvis Montesori terapiju, bet mūzikas skolotājs – mūzikas terapiju. Bērniem tiek nodrošināta arī smilšu terapija, bet kopš 2005. gada bērnudārzā pēc 13 gadu pārtraukuma atkal darbojas baseins, par ko mazajiem liels prieks. «Ūdenī nav ne grūti spert soli, ne lēkt, jo ūdens tur un arī atslābina muskulatūru. Tur ir gan slīdkalniņš, gan masāžas burbuļvanna, gan sēnīte, zem kuras bērnam priecāties, kad ūdens līst virsū. Katra lietiņa ir pārdomāta, lai bērnam būtu gan prieks, gan labums.» Nākotnē bērnudārzā plānots ieviest silto smilšu terapiju.
Tomēr iesākumā nav gājis gludi, jo bija jāstrādā arī ar veselajiem bērniem un viņu vecākiem. «Tas ir ļoti smags darbs, lai iemācītu pieņemt bērnus ar speciālām vajadzībām. Nāca mātes un teica – mans bērns neies vienā grupiņā ar tādu, kuram nav rokas. Tad mēs gājām cauri smagam darbam. Visi saprata, ka tie ir tādi paši bērni, kuriem tāpat ir vajadzīga priecīga bērnība, bet viņiem ir tikai īpašas vajadzības,» teic I.Putniece.
Gan veiksmes stāsti, gan grūtības
Jelgavas Izglītības pārvaldes galvenā speciāliste pirmsskolas izglītībā Sarmīte Joma skaidro, ka pilsētā situācija ir sarežģīta un kopējais bērnu skaits, kam veselības stāvokļa dēļ nepieciešama speciālā izglītības programma, ir visai liels. Pēc Valsts izglītības informācijas sistēmā reģistrētajiem datiem, pilsētas bērnudārzu speciālās programmas apgūst 14 bērni ar kustību traucējumiem, 24 ar jauktiem attīstības traucējumiem un seši ar garīgās attīstības traucējumiem. Skolās šādu bērnu ar dažādu pakāpju traucējumiem ir 191, papildus tam skolas apmeklē 115 skolēni ar mācīšanās traucējumiem.
«Tomēr jāatzīst, ka mūsu pilsētā ir labs izglītības iespēju un pasākumu nodrošinājums,» norāda S.Joma. To veicina arī Izglītības pārvaldes Iekļaujošas izglītības atbalsta centrs, kurš sekmē iekļaujošas izglītības vides veidošanu un pieejamību izglītojamajiem ar speciālām vajadzībām. Jelgavas izglītības iestādēs visās izglītības pakāpēs strādā atbalsta speciālisti un medicīniskais personāls, tai skaitā logopēdi, psihologi, fizioterapeits un masieris. S.Joma teic, ka darbā ar šādiem bērniem ir gan savi veiksmes stāsti, gan arī grūtības.
Jelgavas novada pārstāve Dace Kaņepone informē, ka patlaban bērni ar garīgās veselības problēmām novadā mācās vienīgi Lielplatones internātpamatskolā, kur šogad bija 37 šādi skolēni, un astoņi no viņiem skolu šovasar pabeidza. Tāpat skolā mācās viens bērns ar kustību traucējumiem, un viņam izglītības iestādē tiek nodrošināts asistents.
Savukārt Ozolnieku novadā pirmsskolas izglītības iestādi apmeklē viens bērns ar kustību traucējumiem, informē Ozolnieku novada Sociālā dienesta sociālā pedagoģe Ieva Briģe. Vairākas novada skolas īsteno speciālās izglītības programmas skolēniem ar iegūtiem vai iedzimtiem funkcionāliem traucējumiem. Patlaban gan dati par bērnu skaitu, kuri mācās pēc šīm programmām, novadā netiek apkopoti. ◆
