Vakar Glūdas pagastā par godu bijušā kolhoza «Nākotne» priekšsēdētāja Artura Čikstes septiņdesmitgadei tika rīkota atmiņu pēcpusdiena, kurā viņa dzīves un darba biedri dalījās savās atmiņās.
Vakar Glūdas pagastā par godu bijušā kolhoza «Nākotne» priekšsēdētāja Artura Čikstes septiņdesmitgadei tika rīkota atmiņu pēcpusdiena, kurā viņa dzīves un darba biedri dalījās savās atmiņās.
Arturs Čikste kolhozu «Nākotne» vadīja no 1966. līdz 1990. gadam un, pēc līdzgaitnieku vērtējuma, šajā laikā paspēja ļoti daudz. Ne velti šo kolhozu pazina visā Latvijā un arī aiz tās robežām. Katram, kurš viņu pazina, simboliski šķiet Čikstes vārdi:
– Nākotne sēž manī un es sēžu Nākotnē.
Var jau būt, ka darba dēļ mazāk laika tika veltīts ģimenei, bet gan sieva Astra, gan arī meitas Inese un Iveta pret Artura darbu izturējušās ar lielu sapratni.
– Jā, tolaik citas ģimenes kopīgi brauca uz Rīgu vai Jūrmalu, bet, kad es tētim ko tādu ieminējos, viņš man atbildēja, lai tik kāpju mašīnā – viņš mani aizvedīšot uz tuvāko fermu. Bija jau arī gana interesanti. Savdabīgākas likās tās reizes, kad kopīgi pabijām ūdeļu audzētavā – tas jau šķita kā zoodārzs, – atceras meita Inese.
Inese stāsta arī par to, kā tētim dažādās idejas radušās:
– Ļoti bieži viņš cēlās augšā nakts vidū un sēdās pie sava rakstāmgalda, lai uz papīra uzliktu to, kas bija iešāvies prātā. Tagad man pat šķiet, ka varbūt savas grandiozos plānus viņš vienkārši nosapņoja. Nu, piemēram, par to pašu kažokzvēru audzētavu – daudziem tā tolaik bija kā utopija, un tikai retais ticēja tēta idejas realizācijai.
1990.gadā, kad slimība bija pievārējusi Arturu Čiksti, viņš kolhoza vadību nodeva sava vietnieka Valeriana Konovālova rokās.
– Čikstem piemita ļoti daudz labu un priekšniekam vajadzīgu īpašību, bet, manuprāt, galvenā bija viņa godīgums – viņš dzīvoja tikai saviem cilvēkiem. Es pat domāju – labi, ka viņš tā aizgāja no darba, jo nezinu, vai viņš spētu strādāt tajos juku laikos, kad kolhozus likvidēja. Tas ir šausmīgi, ja jāskatās, kā viss, ko tu esi cēlis, pēkšņi sabrūk, – spriež V.Konovālovs.
Jau pēdējos darba gados Arturs Čikste esot teicis:
– Lauksaimniecību jau nu gan nevajadzētu iznīcināt, bet pats galvenais – nedrīkst pieļaut, ka cilvēki zaudē savu darbu.
