Stradiņš: Latvijas Lauksaimniecības universitāti uzlūkoju kā pirms 210 gadiem veidotās Jelgavas universitātes mantinieci.
Pagājušā gada nogalē Jelgavas tipogrāfijā tika iespiesta Latvijas vēsturē unikāla grāmata «Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā». Tās autors – viena no izcilākajām personībām tautas, jo īpaši atmodas, vēsturē, cilvēks, ko daudzi būtu gribējuši redzēt Valsts prezidenta godā, – akadēmiķis Jānis Stradiņš. 639 lappušu apjomīgo monogrāfiju veidojot, strādāts 55 gadus. Turklāt beidzamo četru gadu finišs pēc sirds operācijas Nīderlandē (tēva aprūpi veica dēls kardioķirurgs Pēteris Stradiņš) septiņdesmit septiņus gadus vecajam zinātniekam nav bijis viegls, nav bijis vienkārši grāmatas izdošanai atrast līdzekļus (autors strādājis bez honorāra un daļu izdevumu sedzis pats). Tomēr izcilais darbs ir paveikts. Grāmatā svarīga vieta atvēlēta Jelgavas nozīmei Latvijas zinātnes attīstībā, par to J.Stradiņš stāsta «Zemgales Ziņām». – Iezīmējot vietas, kur meklējami zinātnes un augstskolu pirmsākumi Latvijā, uz grāmatas vāka ir gan Rīgas Doma baznīcai piegulošās Domskolas, gan arī Jelgavas pils zīmējums. Kāpēc tieši Jelgavas pils un nevis «Academia Petrina», tagad – pilsētas muzeja ēka?Salīdzinot ar «Academia Petrina» ēku, Jelgavas pils loma zinātnes vēsturē ir plašāka. Tieši pilī Kurzemes ģenerālgubernators grāfs Pēteris Pālens saņēma Krievijas ķeizara Pāvila I lēmumu par Jelgavas universitātes izveidošanu. Ar «Academia Petrina» ēku nav saistīta arī Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, kas būtībā ir pirmā zinātņu akadēmija Baltijā. Tā atradās Stefenhāgena tipogrāfijā un Kurzemes Provinces muzejā, kas arī bija nozīmīgi sabiedrības centri. Turklāt izcilais fotoķīmijas pamatlicējs Teodors Grothuss (1785 – 1822) testamentā visu savu mantu novēlējis Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībai un piebildis, ka būtu svarīgi, lai šie līdzekļi nenokļūtu «Academia Petrina» jeb Hercoga Pētera ģimnāzijas profesoru rokās. Viņš uzskatīja, ka ķīmija un fizika jāattīsta brīviem zinātniekiem. Kurzemes Provinces muzejā mājoja arī vācu mācītāju dibinātā Latviešu literārā (draugu) biedrība, ar kuru saistās pētījumi valodniecībā, etnogrāfijā, dziesmu svētku rīkošana, žurnāla «Magazin» izdošana Jelgavā. Savukārt Jakoba F.Hinca tipogrāfijā tika drukāta arī Gotharda Fridriha Stendera «Augstas gudrības grāmata» (1774), pirmais enciklopēdiskais izdevums latviešu literatūrā, kas dzimtcilvēkiem lauza ceļu zinātnes pasaulē. Ļoti svarīgi atzīmēt Jelgavas Brīvmūrnieku ložu, kurā darbojās daudzi «Academia Petrina» mācību spēki, kā arī Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dalībnieki. Tā savulaik pat bija slavenāka par Rīgas ložu, kurā, starp citu, iesaistījās Johans Gotfrīds Herders, Garlībs Merķelis. – Pateicoties zinātnes vēsturniekam Sigismundam Timšānam, necik sen no aizmirstības celts uzņēmēja un mecenāta Jāņa Bisenieka (1864 – 1923) vārds. Tādējādi jau piekto gadu Jelgavā tiek noteikts uzņēmēja J.Bisenieka gara mantinieks. Kas, jūsuprāt, būtu tie Jelgavas izcilie zinātnieki, par kuriem vajadzētu atgādināt sabiedrībai?Sastādīts 19. gadsimta eventuālo Nobela prēmijas (tā tiek pasniegta tikai kopš 1901. gada – red.) laureātu saraksts. Ja izceļam ar Latviju saistītās personas, tajā ir cilvēka olšūnas atklājējs un embrioloģijas pamatlicējs Karls Ernsts Bērs, astronoms un ģeodēzists Vilhelms Strūve (1793 – 1864), ķīmiķis un fiziķis Teodors Grothuss. Pēdējie divi saistīti arī ar Jelgavu. V.Strūve kopā ar izcilo Magnusu Georgu Paukeru (1787 – 1855) no Jelgavas precizēja Rīgas jūras līča dienvidu punkta – Slokas – ģeogrāfiskās koordinātas. Šo mērījumu rezultātā līdz šim kartēs zīmētā krasta līnija tika pārcelta četrus kilometrus uz dienvidiem. Diezgan cieši ar Jelgavu saistīts ģeniālais zinātnieks T.Grothuss. Šķiet, esmu vienīgais pētnieks, kas, strādājot Maskavā, Pēterburgā, Tallinā un Harkovā, savācis visus 72 viņa zinātniskos rakstus, taču pēdējā laikā esmu atteicies no pētījumiem par viņu. Esmu konstatējis mītisku sakarību – kā es kaut ko sāku rakstīt par šo personu, tā man notiek kāda nelaime. Tēvs nomira, kad nāca klajā mana pirmā viņam veltītā publikācija. Māsas aiziešana aizsaulē sakrita ar citu publikāciju par T.Grothusu. Nelaime piemeklēja arī manu lietuviešu kolēģi pēc tam, kad Žeimelē, veicot izrakumus, mēģinājām atrast kapu. Tāpēc, kad Rundāles pilī notika T.Grothusa dzimtas salidojums, uz to neaizbraucu (smejas – red.). Domājot par Jelgavas Pētera akadēmijas profesoriem, manuprāt, vajadzētu atcerēties vismaz minerologu, Berlīnes un Pēterburgas Zinātņu akadēmiju locekli Johanu Ferberu (1743 – 1790) un aktīvu brīvmūrnieku, juristu, dabas zinātņu vēsturnieku Johanu Bēzeki (1746 – 1802), kurš, starp citu, pētīja nabagu tiesības, izvirzīja ideju par starptautisku zinātnieku republiku un bija izraudzīts par Jelgavas universitātes rektoru. Kā trešo es minētu fizikas un matemātikas profesoru M.Paukeru, kurš pirmais statistiskās kļūdas mērījumos lietoja Kārļa Gausa teoriju un par saviem pētījumiem Krievijas svaru un mēru vēsturē no Pēterburgas Zinātņu akadēmijas saņēma Demidova prēmiju. Tā, starp citu, mūsdienās atjaunota un ir lielākā naudas balva, ko Krievijā piešķir zinātniekiem. Vēl varētu minēt Pētera akadēmijas dabas zinātņu profesoru Johanu Groški (1760 – 1828). Viņš lasīja lekcijas un neko īpašu nav atklājis (vēsturē palicis fakts, ka konstruējis peldratus, ko lietoja Krievijas ķeizariene Elizabete, atpūšoties Plieņciemā). Mums J.Groške interesants ar to, ka viņš ziedoja naudu zelta medaļas izgatavošanai, ko piešķīra studentam par gada labāko sacerējumu latīņu valodā. Šī tradīcija Hercoga Pētera ģimnāzijā turpinājās līdz pat 1914. gadam. Viens no J.Groškes medaļas saņēmējiem ir valodnieks Kārlis Mīlenbahs. Mūsdienās šo medaļu varētu piešķirt, piemēram, Latvijas Lauksaimniecības universitātes studentam, kurš uzrakstījis vislabāko zinātnisko darbu angļu valodā.– Šajā jūsu grāmatā, kas aptver vēstures posmu no Indriķa hronikas laikiem (13. gadsimta) līdz 1862. gadam, kad Latvijā sāka darboties pirmā īstā augstskola – Rīgas Politehnikums –, galvenie personāži ir Baltijas vācieši.Piecdesmit piecus gadus konsekventi esmu aizstāvējis viedokli, ka Latvijas vēsture, vismaz intelektuālā, nav uzrakstāma bez Baltijas vāciešiem. Tā jāraksta multikulturāli, nevis nacionālromantiskās dimensijās, saglabājot mūsu mantojumā visu pozitīvo, ko devuši Baltijas vācieši. Taču šajā vēstures posmā jau parādās arī latvieši – teologs amatnieka dēls Johans Reiters, farmaceits un ķīmiķis Dāvids Grindelis, matemātiķis Kārlis Pētersons, pirmie zinātņu popularizētāji – dižie jaunlatvieši Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns. Starp citu, pēdējais – Tērbatas un Pēterburgas universitātēs izglītotais «Pēterburgas Avīžu» redaktors, latviešu valodas izkopējs, – lielā mērā bija jelgavnieks. Viņš beidzis Hercoga Pētera ģimnāziju. Atmiņu par J.Alunānu vajadzētu atdzemdināt kaut vai tādēļ, ka viņš vāca herbāriju ar domu, ka tas varētu noderēt Latviešu pirmajai Zemkopju akadēmijai. Interesanti, ka, J.Alunānam aizejot (mūža galā viņš ieslīga grūtsirdībā – par to vēstulēs rakstīja K.Valdemārs), nepalika neviens viņa portrets. To aizvietojot, vēlāk tika fotografēta izcilā jaunlatvieša cepure, dievturu vadonis un gleznotājs Ernests Brastiņš ir pat radījis pilnīgi izfantazētu viņa portretu. Tikai 1939. gadā teoloģijas students Edgars Ķiploks atrada J.Alunānu grupas fotouzņēmumā. Un 1940. gadā Otto Skulme uzgleznoja viņa portretu, kas laikā, kad Latvijā ielauzās krievi, melnbaltā reprodukcijā tika publicēts žurnālā «Sējējs». Sāku interesēties pie Džemmas Skulmes, kur šī glezna atrodas. Mēs to sameklējām Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā Rīgā, Pils laukumā. Grāmatā «Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā» ir pirmā šā portreta krāsainā publikācija. – Lai arī 19. gadsimtā Jelgavai pagāja garām izdevība kļūt par universitātes pilsētu, 20. gadsimta beigās tas tomēr izdevās. Proti, Latvijas Lauksaimniecības akadēmija pārtapusi par universitāti ar savu unikalitāti, kā arī zināmām reģionālās augstskolas iezīmēm. Taču pēdējā laikā akadēmiskā vidē rosināta diskusija, ka universitāšu mums varētu būt par daudz, ka varbūt vajadzētu izveidot tikai vienu lielu Latvijas Universitāti. Kāds ir jūsu viedoklis? Jautājums lielā mērā ir par finansēm. Es atturētos nosaukt skaitļus, bet ir zināms, ka ES var piešķirt ievērojamus līdzekļus akadēmiskās izglītības un jauno tehnoloģiju parku veidošanai Latvijā. Kā tos sadalīt? Latvijā patlaban ir sešas universitātes. Taču mums nav tā saucamo zinātnisko universitāšu, kurās pietiekamā skaitā darbotos doktori, kuru pētījumi būtu publicēti starptautiski citējamos žurnālos. Pēdējos gados šajā jomā latviešu zinātnieki ļoti atpaliek gan no lietuviešiem, gan igauņiem, viņiem šo publikāciju skaits ir attiecīgi sešas un četras reizes lielāks (1990. gadā Baltijas valstīs starta pozīcijas bija apmēram vienādas). Tagad aktuāls ir jautājums: vai mēs veidojam vienu lielu Latvijas Universitāti, kurā Rīgas Tehniskā universitāte, Rīgas Stradiņa universitāte, Daugavpils Universitāte, Liepājas Universitāte, Latvijas Lauksaimniecības universitāte kļūst par filiālēm? Tas nozīmētu, ka visu naudu koncentrētu Torņakalnā, kur tagadējās preču vilcienu stacijas vietā varētu tapt universitātes pilsētiņa. Tai blakus atrastos Nacionālā bibliotēka, turpat netālu arī Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, kurai šogad aprit simts gadu, bērnu klīniskā slimnīca. Vai ir vērts to darīt? Esmu ar abām rokām «par», ka vajadzētu taisīt vienu, varbūt pat divas nelielas zinātniskas universitātes, kas atbilstu ES kritērijiem doktoru ziņā. Taču vēl valstī jāatstāj laba tiesa universitāšu provincēs – pa vienai Kurzemē, varbūt Vidzemē (Valmierā) un arī Latgalē. Latvijas Lauksaimniecības universitātei ir laba bāze, piemēram, agrobiotehnoloģijās, meža, pārtikas nozarēs, kas patlaban ir perspektīvākās. Kaut kādu neskaidru vīziju vārdā to ņemt un ārdīt būtu tas pats, kas nokaut vistiņu, kura dēj zelta olas. Izņemot Latvijas Universitāti, neviena par šo vienotās universitātes ideju neiestājas. Šai augstskolai ir ļoti labas fakultātes, taču, piedodiet, es nenosaukšu, bet ir arī tādas, kas neiztur kritiku un citās universitātēs noteikti ir augstākā līmenī. Manuprāt, universitātēm vajag transformēties, savstarpēji tuvināties, un tad jau apskatīsimies. – Jelgavas mērs Andris Rāviņš ne reizi vien runājis par to, ka mums ļoti trūkst vidējā līmeņa lietpratēju, kas, piemēram, varētu darboties mašīnbūvē. Studentu mums it kā ir par daudz…Studentu skaits, attiecinot uz iedzīvotāju skaitu, mums un igauņiem ir stipri liels. Pirmajā brīvvalstī tas bija pat lielākais Eiropā un krietni pārsniedza Šveices, Austrijas, Vācijas, Francijas rādītājus. Taču jau tolaik iezīmējās tendence, kas ir aktuāla arī šodien, proti, Latvijā bija liels to studentu skaits, kuri augstskolu nebeidza – «mūžīgie studenti». Viņi papildināja tā saukto «inteliģento bezdarbnieku» rindas. Arī šodien bakalauru mums ir ļoti daudz, maģistru skaits – normāls, bet doktorantūru pabeidz tikai katrs desmitais. Vēl mums jārada ne tikai zinātnieki teorētiķi, bet arī zinātnieki uzņēmēji. No otras puses, valstij vajag ar lielāku vērienu attīstīt vidējo – tehnikuma līmeņa – izglītību. – Vairākkārt beidzamā laika intervijās jūs esat uzsvēris savu ticību Latvijas valstij, kas šajā krīzes laikā izskan sevišķi.Latvijas valsts arvien vairāk zaudē ekonomisko patstāvību. Tagad mums vairāk diktē nevis valdība un parlaments, bet gan saistības pret aizdevējiem – Starptautisko Valūtas fondu. Taču aizdevēji nestrādā, lai attīstītu Latvijas ekonomiku, bet gan nostiprinātu bankas, kuras garantē valsts saimniecisko apriti un pirmām kārtām pieder zviedriem. Savukārt bankas nekreditē mūsu tautsaimniecību. Tomēr es ticu, ka Latvija spēs atgūt ekonomisko patstāvību, un tas varētu būt variablas ekonomikas gadījumā. Man vēl ļoti gribētos, lai saglabātos Baltijas vienotība, lai neesam pabērni uz Eiropas kartes.– Kādas jums ir nākotnes ieceres?Grāmata «Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā» ir zili balta, kas simbolizē baltvāciešu nozīmi Latvijas intelektuālajā vēsturē, nākamo esmu iecerējis sarkanbaltsarkanu – «Zinātne Latvijā un latvieši zinātnē». Tā aptvertu laika posmu no 1862. līdz 1945. gadam. Materiāls lielā mērā savākts, fragmentāri uzrakstīts. Tas tad nu varētu būt mans mūža darbs, jo grāmata par Latvijas Zinātņu akadēmiju jau ir iznākusi.
