Sandra Vilgerte šuj miega spilvenus, lāčus un pufus.
«Mantas nav ne piens, ne maize, ko pērk ikdienā. Milzīga nav peļņa, bet gandarījums par sagādāto prieku,» teic Sandra Vilgerte no Tērvetes novada. Viņas sirdslieta jau vairākus gadus ir auduma rotaļlietu šūšana.
Sākās ar draudzenes maģistra darbu
Viss sācies pavisam nejauši krīzes gados, kad draudzene, kura tobrīd rakstīja maģistra darbu par rotaļlietu nozīmi bērna attīstībā, palūgusi uzšūt miega mantu, ar kuru bērns varētu spēlēties pirms gulētiešanas. Radās pirmais spilventiņš ar miega peli un tika nosaukts tāpat kā šūpuļdziesma – «Velc, pelīte, saldu miegu!». «Kad latvietim pasaka nosaukumu, viņš nosmaida un uzreiz to saprot. Vācietis nocilā, parausta plecus, bet, kad izstāsta domu, arī viss kļūst skaidrs,» pēc pieredzes stāsta Sandra. Miega spilventiņa pele izdevusies tik «pelīga», ka tie, kam šie dzīvnieki nepatīk, brīžiem pat skurinājušies. Tāpēc radās «Aijā, žūžū, lāča bērni» – cits miega spilventiņš, kam tāpat dots tautasdziesmas vārds.
Sandras darinājumu lokā ir arī lāči. Kad viņai palūgts uzšūt vienu, ko uzdāvināt kādam puikam, pirmā reakcija bijusi – kā, bet veikali taču pilni ar lāčiem! Tomēr meitene gribējusi tādu, kas ir rokām šūts, nevis rūpnieciski ražots. Grūts bija iemanīšanās process, taču lācis tapis. Bet pats bagātīgākais no viņas darinājumiem ir auduma pufs, uz kura satupuši un no kura daudzajiem slāņiem laukā lien dažnedažādi pasaku varoņi, dzīvnieki un tēli. Pufs savukārt palīdzējis tapt citas draudzenes maģistra darbam. Daļa rotaļlietu aizceļojušas pie latviešiem ārzemēs.
Manta ne tikai pusstundai
«Katra manta nāk ar lieliem piedzīvojumiem un stāstiem. Ir cilvēki, kam tās neko neizsaka. Prasa, vai ir vērts pirkt to, kas bērnu interesēs pusstundu, bet tāda ir katra rotaļlieta. Šīs pēc brīža nesaplīsīs un nebūs jāsaslauka atkritumu spainī. Tās ir uz mīlestību, mierīgu laika pavadīšanu vērstas. Man pašai acis deg, un, kad ar tādu interesi pastāsta, ja vecākiem iepatīkas, viņi mantu bērnam nopērk,» par savu sirdslietu stāsta Sandra, kuras maizes darbs gan ir Nodarbinātības valsts aģentūrā. Aktīvākā mantu darināšana ir ziemā, jo vasarā laiku paņem dārzs un zemenes.
Rotaļlietu šūšana palīdz atslēgties no ikdienas darba, taču arī tai nepieciešams noskaņoties. «Vari paņemt lāpstu un rakt zemi, paņemt kastīti un iet lasīt zemenes, bet šo tā nevar. Paiet pāris stundu, kamēr tajā visā ieeju, kamēr saprotu, ko es gribu, vai man radīsies pasaka vai vienkārši dzīvnieki sarāpsies uz bumbas. Un, ja man vajag to sarkano lupatu ar tām puķēm, tad man vajag atrast tieši to lupatu. Darbojoties laiks ļoti ātri paiet, un galvenais ieguvums ir prieks,» teic Sandra.
Pasaku pufi
Sandras radītās rotaļlietas iegādājamas «Pārtikas amatnieku» veikalā Jelgavā, taču cilvēki ar pasūtījumiem vēršas arī pie pašas rokdarbnieces. Parasti tas, kādas rotaļlietas izgatavot, tiek atstāts meistares pašas ziņā, sakot – tu jau labāk zināsi, ko tur salikt. Idejas rodas darba procesā. Domām raisoties, ne vienmēr iznākums atbilst iecerētajam. Gadās arī, ka rezultāts pirmajā brīdī nepatīk, manta tiek nolikta malā, taču pēc laika atkal top mīļa. Tā kā Sandra nāk no Tērvetes novada, sākumā uz pufiem nolēmusi sēdināt vietējos simbolus Sprīdīti un Lutausi. Taču autortiesības par konkrētu tēlu izmantošanu paģērētu samaksu. «Lai nevienam zīmējumu nenočieptu, nolēmu ņemt pasakas,» stāsta Sandra.
Tā pufos atrodamo tēlu lokā ir gan latviešu, gan cittautu pasaku varoņi. Iedzīvojušies gan tēli no pasakas par sēnīti, zem kuras slēpjas zvēri, gan no pasakas par lapsu un krūzi vai melno vārnu, kas gulbim met ar dubļiem, gan visiem zināmo vecīša cimdiņu. Kāds laukumiņš atvēlēts Bībeles Ziemassvētku stāstam. «Vienu brīdi man bija sašūts ļoti daudz filca delfīniņu, taču nevienam tie neinteresēja – nav mūsējais. Tad es tos liku pufu kabatiņās – atverot tur nav konfekte, bet pievienotā vērtība. Labāk cilvēkam iedot vairāk, lai viņam ir iemesls pasmaidīt,» par saviem pogājamiem, atveramiem, grozāmiem un neskaitāmos veidos izzināmiem pufiem stāsta autore.
Dāvana bērnam un pieaugušajam
«Es reizēm smejos par vīriešiem, ka viņiem bērnībā nav bijis laika spēlēties, tāpēc pieauguši viņi nevis dzīvo ģimenes dzīvi, bet spēlējas. Tagad domāju, ka man pašai arī nav bijis laika spēlēties. Dzīvē ir daudzas lietas, smagi notikumi, ko tu nevari mainīt. Šādi vienkāršajā ikdienā iespējams radīt prieku, otram un sev pašam dot svētku sajūtu. Dzīve paiet tik ātri, un tad ir jājautā – kas tad ir tas mans ieguvums. Svarīgākais ir cilvēki, labas, nesabojātas, izlīdzinātas attiecības, dāvinātu svētku sajūta. Ko tu vari iedot otram, kad viņam jau viss ir? Var uzdāvināt prieku. Pele būs uzticamākā draudzene, kas visus izraudātos noslēpumus paturēs pie sevis, nevienam neatstāstīs,» tā Sandra, pārliecināta, ka viņas radītās rotaļlietas var dāvināt kā bērniem, tā pieaugušajiem. Lielākais pieprasījums pēc tām ir uz Ziemassvētkiem. Ja izdodas tukšākajos mēnešos – no janvāra līdz martam – sašūt krājumus, tad vasarā Sandra dodas arī uz tirdziņiem. Sākumā šķita, ka tā varēs izbraukāt visu Latviju, bet tagad tiek rūpīgi izsvērts, kurp doties un kur ne – ceļš prasa līdzekļus.
Sandras rotaļlietas top lielākoties tikai no audumu atgriezumiem – pufi ir veidoti tikai no rūpniecībā izmantoto audumu pārpalikumiem. Šūšanu viņa apguvusi pašmācības ceļā, lai arī jaunībā gribējusi mācīties Vieglās rūpniecības tehnikumā. «Tam netika dota zaļā gaisma. Neesmu mācījusies ne audumus, ne šūšanu, arī overlokam diegus savilkt lūkoju pēc uzzīmētas shēmas. Draugi palīdzēja, konsultējos ar šuvējām, meistariem,» stāsta Sandra, kura gan savulaik strādājusi šūšanas fabrikā. «Bērnam jāļauj darīt to, uz ko viņš iet – bērnībā var redzēt, kas viņam patīk, par ko viņš interesējas. Lasīju, ka skolās jau jaunākajās klasēs būs karjeras konsultācijas – tas ir tas, kas vajadzīgs. Pēc 9. vai 12. klases sākt runāt, ko darīt tālāk, ir par vēlu. Taisnība, ka jaunieši nezina, ar ko viņi dzīvē grib nodarboties, ja laikus par to nav domājuši un to attīstījuši,» pārliecināta Sandra.
