Nez vai Latvijā ir kāds cilvēks, kuram nemanīta būtu paslīdējusi garām pirmsvēlēšanu kampaņa un ar to saistītā partiju rosīšanās un solījumi.
Nez vai Latvijā ir kāds cilvēks, kuram nemanīta būtu paslīdējusi garām pirmsvēlēšanu kampaņa un ar to saistītā partiju rosīšanās un solījumi. Daudziem tā jau ir kļuvusi par visai ikdienišķu un pierastu parādību. Taču ir arī tādi potenciālie vēlētāji, kam šis process ir jauns un neizzināts. Lielai daļai balstiesīgo šīs būs pirmās vēlēšanas, tādēļ nedaudz ieklausīsimies pašos jauniešos.
Mārtiņš, 17 gadu vecs:
Diemžēl šogad vēl nevarēšu iet balsot, taču uzskatu, ka jebkuram balstiesīgajam ir pienākums atdot savu balsi par kādu no sarakstiem. Man ir ļoti negatīva attieksme pret tiem cilvēkiem, kas saka, ka politika ir melna un netīra lieta, no kuras labāk turēties tālāk. Uzskatu, ka katram cilvēkam, pat ja viņam vēl nav astoņpadsmit gadu ir kaut nedaudz jāinteresējas par politiku un politiskajām norisēm valstī. Protams, tas galīgi nenozīmē, ka tagad katram jaunietim pēc stundām ir jāiet mājās un jāstudē katras partijas priekšvēlēšanu programma vai jāklausās Latvijas radio, taču cilvēkam ir nepieciešams zināt, par ko viņš taisās atdot savu balsi, jo rezultātā arī viņš būs atbildīgs, ja partija, par ko balsojis, būs iekļuvusi Saeimā.
Jānis, tūlīt būs 18 gadi, un viņš drīkstēs piedalīties vēlēšanās:
Man ir ļoti pozitīva attieksme pret vēlēšanām. Uzskatu ka demokrātijas pamatiezīme ir tieši vēlēšanas, un, ja mēs vēlamies dzīvot valstī ar šādu pārvaldes formu, tad mūsu pienākums ir balsot. Šeit katrs cilvēks var parādīt savu nostāju. Arī es iešu balsot. Arī mana balss var ietekmēt nākamās valdības sastāvu.
Uldis, 17 gadu vecs:
Vēlēšanas ir ļoti svarīga lieta, un tajās piedalīties ir katra pilsoņa pienākums. Žēl, ka šogad es vēl nedrīkstēšu balsot, taču, ja drīkstētu, tad noteikti savu balsi atdotu par «Latvijas ceļu». Šī partija vairāku gadu garumā ir sevi pierādījusi kā stabilu politisku spēku, kas nemētājas ar solījumiem par «zelta kalniem». Man ļoti patīk tas, ka «Latvijas ceļš» pat priekšvēlēšanu kampaņas laikā nebaidās tautai pateikt ko tādu, kas cilvēkiem nepatīk. Starp uzvaru vēlēšanās un godīgumu viņi izvēlas pēdējo, kas ir ļoti drosmīgi. Man patīk, ka tā ir stabila partija ar savu nostāju.
Mārtiņš:
Vēl pirms pusotra mēneša ar pilnu pārliecību balsotu par Andra Šķēles vadīto «Tautas partiju». Man tiešām šķiet, ka Šķēles valdības laikā Latvijā paaugstinājās dzīves līmenis. Taču pēdējā laikā presē ir parādījušies ļoti daudzi Tautas partijas līderi kompromitējoši materiāli. Visnepatīkamākā man ir Šķēles saistība ar 3 miljonu lietu. Reiz viņš pats ir teicis, ka politiķim ir jābūt «tīram» visās dzīves jomās, bet tagad pēkšņi izrādās, ka viņš pats ir spēlējis dubultspēli. Pašlaik manas simpātijas sāk iekarot «Konservatīvā partija». Īpaši man patīk tas, ka šī partija atbalsta kultūru. Ja šogad būtu jābalso, būtu grūti pieņemt galīgo lēmumu.
Jānis:
Manas simpātijas gan pilnībā pieder «Tēvzemei un Brīvībai/LNNK». Manuprāt tā ir izteikti labēja partija, ar nacionālisma pieskaņu. Šī partija arī priekšvēlēšanu kampaņā nesola neko tādu, ko nevarētu reāli izpildīt. Šajā partijā ir daudzi ļoti gudri un spējīgi speciālisti, kas tiešām Latvijā varētu ieviest kādas pārmaiņas. Es gan nepiekrītu, ka Guntars Krasts ir labs premjerminists tā nav viņa īstā vieta. Vairāk laba pašreizējais premjers varētu izdarīt savā specialitātē ekonomikā, kurā viņš tiešām ir spēcīgs.
Sarunas laikā visi trīs puiši atzina, ka Jelgavā nav daudz jauniešu, kas interesētos par politiku. Krietni interesantāk un vajadzīgāk viņuprāt ir aiziet uz kādu klubiņu vai izklaides pasākumu. Parasti, kad klasē stundas laikā izraisās diskusija par politiku, kas viņiem pašiem liekas ļoti saistoša un interesanta, pārējie klasesbiedri savā starpā sāk runāt par mašīnām, modes aktualitātēm, piedzīvojumiem iepriekšējā ballītē. Reizēm šāda situācija liek justies kā baltajam zvirbulim, taču viņi jūtas arī pārāki, jo ne tikai šo to «sajēdz» politikā, bet patiešām orientējas tajā labāk par vienaudžiem.
Aktīvākās politiskās diskusijas viņiem parasti izveidojas kādā atpūtas pasākumā, jo, lai arī par ko sāktos saruna, beigu beigās tā tomēr nonāks līdz politikai, kurā viņiem katram ir savs stabils viedoklis.
Taču tāpat viņi visi arī atzinās, ka gadījumā, ja kāda partija solītu nevis vienkārši daudz, bet gan ļoti ļoti daudz naudas, viņi varētu arī nobalsot par to partiju. Jo galu galā partijas iedotā nauda viņiem būtu krietni vien nozīmīgāka, kaut vai lai iegūtu izglītību. Bet partijai viņu balss nebūtu tik nozīmīga. Kamēr neviens milzīgas summas par balsi nepiedāvā, viņi paliek uzticīgi saviem uzskatiem un pārliecībai.
