Divas dienas Rīgas mākslas pasaules gaisu tricināja amatierteātru izrādes: vispirms VEF Kultūras pilī, pēc tam Dailes teātrī.
Divas dienas Rīgas mākslas pasaules gaisu tricināja amatierteātru izrādes: vispirms VEF Kultūras pilī, pēc tam Dailes teātrī. Cits pēc cita mainījās kolektīvi, mijās izrādes un to norises telpas: pa labi – pa kreisi, augšā – lejā! Žūrijai bija ko joņot! Jāteic atklāti – arī es tur biju klāt. Turēju īkšķi. Par ko? Nu, to viegli uzminēt! Un ar prieku varu pasacīt, ka laurus plūca mana pilsēta un mans pagasts: Jelgava un Zaļenieki.
Un tagad visu pēc kārtas. Katra gada sākumā Rīgā notiek Latvijas amatierteātru iepriekšējā gada labāko iestudējumu skate «Gada izrāde ‘99» jeb, kā šoreiz bija sacīts, parāde. Iepriekš vērtētāju kopa rūpīgi bija skatījusies amatierteātru iestudējumus un no tiem atlasījuši pašus labākos, lai tad tos kā cienastu celtu priekšā augstajai rātei jeb žūrijai, kurā ietilpst ievērojami mūsu teātra «speci». Viņiem piepulcējās arī teātra lietpratēji no Dānijas. Uzreiz varu teikt, ka tas bija patīkams, bet reizē arī gana grūts darbiņš – divās dienās noskatīties vienpadsmit izrāžu, lai pēc tam rastu atbildi uz jautājumu, kura ir pati labākā. Pie vienota secinājuma, gluži demokrātiski nobalsojot, nonācām: par gada labāko izrādi atzinām B.Brehta lugas «Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati» iestudējumu Jelgavas Jaunajā teātrī Agra Krūmiņa režijā.
Bertolda Brehta lugas ir ciets rieksts ikvienam māksliniekam, ne velti mūsu teātri pēdējos gados no viņa vairījušies, jo režisorus biedē B.Brehta lugu «plakanums» un saasinātā sociālā ievirze. Agris Krūmiņš šim grūtību kalnam prasmīgi ticis pāri, un izrādē ieraugām, cik šajā darbā ir daudz patiesas asprātības. Dramaturgs it kā zobojas par lielkungu Puntilu un tajā pašā laikā ļauj atklāties arī viņa cilvēciskajai dabai, tikai – tad Puntila ir krietni pilnā, jo ne velti kalps Mati mazliet sarkastiski piebilst:
«Tu neesi ne ļauns, ne pārāk īdzīgs,
Jo dzērumā tu cilvēkam pat līdzīgs».
Arī Jelgavas Jaunā teātra izrādē Puntilu nevar mērīt ar vienu olekti: labs, ļauns. Un kad viņš ir īstāks – kad dzēris vai kad skaidrā? Tiesa, Aldis Barons šajās ainās pārāk daudz spēka šķiež tieši piedzēruša cilvēka izdarību ārējam atveidam un tāpēc kļūst drusku vienveidīgs.
Smalki un neuzkrītoši izrādē ieskanas B.Brehta mākslai neatņemamais sociālais motīvs ainā, kad četras sievietes – Kandžas Emma, Aptiekas jaunkundze, Slaucēja un Telefoniste – stāsta epizodes no savas dzīves.
Agris Krūmiņš prasmīgi izrādi izkārtojis. Tas bija viens no retajiem iestudējumiem, kurā tik mērķtiecīgi bija saskaņoti visi izrādes komponenti, un tieši šim iestudējumam Vaivods uzrakstījis mūziku. Īpaši skanīga likās dziesma «Reiz Zviedrijā dzīvoja grāfiene…»
Iepriecināja tas, ka A.Krūmiņa veidotā izrāde balstās uz visu ansambli. Grūti kādu izcelt vairāk par otru, un tas ir šā iestudējuma spēks, taču tas ir arī otra Krūmiņa – seniora – iestudētā «Pirmā grēka līča» spēks. Žūrija negrupēja visas izrādes pēc kārtas, taču pašā augšgalā izvirzījām A.Krūmiņa režijā tapušo «Lielkungu Puntilu», bet viņam pa pēdām sekoja divi iestudējumi: «Pirmā grēka līcis» un studijas «Vinnijs» izrādītā J.Raiņa «Pūt, vējiņi!». Tie abi dala otro vietu.
Gunta Krūmiņa veidotā izrāde «Pirmā grēka līcis» ir teicams vietējo tipāžu izmantošanas gadījums. Uz Reiņa kāzu svinībām sanāk kopā kaimiņi, visi jau padzīvojuši cilvēki, kāds nu kuram tas raksturs, un līdzi «uznāk» viņu dzīves realitāte, ikdiena: cilvēki aiziet nebūtībā, paaudzes izmirst, un izrādē nežēlīgi izskan jautājums – kas būs ar mūsu laukiem, ar ciematiem, ar Latviju? Tāda būtiski svarīga tematika organiski izaug no it kā sadzīviskās un vietvietām komiskās kāzu svinēšanas. Reinis izrādes beigās mirst. Atkal viens aizgājis… Kas būs ar mums? Citiem? Šo domu pavada akordeona spēlēta smeldzīga melodija.
Un tā – festivāla jeb skates laureātu godā ir divi Krūmiņi – tēvs un dēls Guntis un Agris! Vai nav skaisti?
Ne gluži vienisprātis žūrijas komisijas locekļi bija par Raiņa lugas «Pūt, vējiņi!» iestudējumu Mazās ģildes studijā «Vinnijs» (rež. K.Šišlo un S.Gremze). Luga izskanēja kā skaidra, liriska dziesma par bārenītes kautro mīlestību pret daugavieti Uldi, un jauki, ka šo dzidro mīlestības stāstu stāstīja paši jaunieši. Tas nāca no viņu sirds.
Skates izrādes bija dažādas: cita labāka, cita sliktāka, daža modernāka, cita ierastāka, taču visas kopā liecināja par respektējamu amatierteātru līmeni. Turklāt esmu pārliecināts, ka šo labo iestudējumu ir krietni vairāk, nekā to redzējām skates divās dienās. Tam apliecinājums ir pagājušajā gadā notikušais Teātru salidojums Valkā, kā arī latviešu lugu skate A.Alunāna dzimšanas dienā Jelgavā.
