Vecsvirlauka ir Jaunsvirlaukas pagasta daļa. Kādreiz diezgan kupli apdzīvota.
Vecsvirlauka ir Jaunsvirlaukas pagasta daļa. Kādreiz diezgan kupli apdzīvota. Tagad tur mīt aptuveni puse no agrākajiem septiņiem simtiem iedzīvotāju. Bet dzīvo. Un kā ne, ja apkārtne kā medusmaize – ar Sviteni, Lielupi, skaistiem priežu un jauktu koku puduriem.
“Ziņu” apmeklējuma laikā mežmalās līkņāja sēņotāji, bet migla pat dienas vidū lika sevi mazliet manīt. Vecsvirlaukas Dainās dzīvo Jānis un Ausma Valdmaņi. Šogad viņu pagalms bijis sakoptāko sētu konkursa uzvarētāja godā. Dainu saimniece ir pensionēta feldšere un par savu vienīgo darbavietu var saukt šo pagastu. Deviņus gadus pensijā. Piepelnīties abi pensionāri prot. Audzē puravus un citus gardumus pārdošanai. Labas partnerattiecības izveidojušās ar “Zemnieku cienastu”. Dīķmalā redzama viena bišu mājiņa. To kopj Jānis Valdmanis, kas darba mūžu vadījis kā elektriķis.
Pagalms priecē ne tikai ar rudens puķēm, bet arī ar simtgadīgām laika gaitā raksturu iemantojušām priedēm un tajās iekārtām klasiskām šūpolēm, vēl no viņu meitas Evitas bērnības laikiem. Evita Valdmane ir Lauksaimniecības universitātes doktorāta vadītāja.
Dzīve ar “krampi”
Ausmas kundzes dzīve bijusi ar “krampi” – tā varētu teikt. Kā citādi lai raksturo sešdesmito, septiņdesmito gadu lauku mediķi, kas, uzsēdusies uz motocikla “emka”, brauc pa dubļainajiem vai citādi raksturojamiem lauku ceļiem. Vēlāk, kad viņai 1972. gadā “iedalīts” žigulis, sākušies smalkāki laiki. “Iedalīts”, tas nozīmē, ka tika piešķirtas tiesības nopirkt mašīnu. “Pārdevām “emku”, palienējām no radiem trūkstošo un tikām pie mašīnas. Ausmas kundze atceras darba gaitu sākumus. Pirmais medpunkts bijis ēkā ar cauru jumtu, vēlāk ierādītas telpas daudzdzīvokļu mājā, bet vēl pēc desmit gadiem – labākas telpas. “Sāku ar vecu rakstāmgaldu un dēļiem, kas noderēja kā plaukti,” atceras bijusī feldšere. Viņas aldziņa toreiz bija 55 rubļi, vēlāk atalgojums tika līdz pat 70 rubļiem. Vienīgi malkas nav trūcis, to mediķiem piešķīra bez maksas.
Izsūtīts profilaksei
Deviņus gadus Ausmas kundze ir pensijā. Aizgājusi, līdzko palicis 55. Vēl paspējusi. Veselība tad jau bijusi sabeigta, jo lauku mediķa slodze darījusi savu. “Es nebiju tik pārliecināta par savu nekļūdīgumu, tāpēc slimniekus apmeklēju biežāk, lai precīzāk noteiktu viņu stāvokli un ārstēšanu. Manā pārziņā bija aptuveni 250 bērnu. Pa laukiem, atkušņiem, dubļiem iets dienā un naktī. Arī dzemdības nācies pieņemt. Astma, sirds aritmija, hipertonija – tās ir darba mūžā iemantotās kaites, tāpēc dzīve pensijā ir pašsaprotama. Par savu invaliditāti viņa saņem četrus latus piemaksā.
Ausma Melbārzde – tāds bija viņas uzvārds pirms apprecēšanās ar Jāni, viņa augusi ģimenē, kur deviņus gadus tēvs bijis izsūtījumā. Par neko. Viņiem nebija ne pārlieku daudz zemes, ne bagātības vai “aplama” politiskā krāsojuma. Vēlāk, kad tēvs atgriezies, ģimene varējusi atkal dzīvot savas mājas daļā. Otrā pusē bijis ierīkots kolhoza kantoris. Tētis dzimtenē nodzīvojis vēl septiņus gadus. Bads, verga darbs un šausmas Arhangeļskā un Krasnojarskā darījuši savu.
Kolhoza kantoris citu mājvietu bija spiests meklēt jau 1968. gadā, jo Ausmas kundze pastāvēja uz to, ka viņas dzīve noritēs tēva mājās. “Tēvs gan bija izsūtīts, bet bez mantas konfiskācijas, tāpēc šo māju atguvām. Te, kur tagad sēžam, bija sarkanais stūrītis. Nodrupis, netīrs, ar nazi iegriezti tradicionālie vārdi,” atceras ilggadējā fedšerīte, kurai ir vesela sauja dažādu padomju laika apbalvojumu, bet nekad nav bijis ne partijas, ne komjaunieša biedra kartes.
Darba un medību trofejas
Kundze atver kārbiņu. No tās izbirst zeltaini krāsota Ļeņina galva un citas tā laika atzinības medaļas. Un kā lai nebūtu, ja uz profilaktiskajām apskatēm nāca cilvēki no tuvienes un tālienes, ja sociālistiskajās sacensībās plūkti lauri. “Es nekad nevienam neatteicu, bet, ja kādam ko lūdzu, arī nekad nesaņēmu atteikumu.” Pēc apskatēm feldšere sanākušajiem klājusi galdu. Tad svinējuši kā pa kāzām, bet toties cilvēki bijuši veselāki un 25 gadu laikā šajā miestā nav bijis neviena krūts vēža gadījuma.
Jānis Valdmanis ir mednieks. Viņa kontā ir 18 medību trofeju. Kā jau medniekam – stāstāmā netrūkst. Vienu reizi bijis tā – Sesavas tuvumā zaķu medību laikā pie vecās bānīša pieturas birzītes malā mednieki ar saviem suņiem pusdienojuši. “Sēžam visi aplī – cits savam sunim pamet desas ripiņu, cits kauliņu, bises noliktas malā. Pēkšņi no vidus lec laukā zaķis. Ķeram bises. Zaķis, pagāns, neskrien birzītē, bet ļekato pa lauku. Visi suņi pakaļ, mēs ar tukšām plintēm arī. Milzīgs ļembasts.” Izrādās, suns zaķi var saost tikai tad, kad viņš skrien, tad tiek izdalīts aromāts. Jāņa kungam uzticams medību biedrs ir foksterjers Rūdis. Tas ir trešais “fuksītis”. Boris aizgājis tieši no medību laukiem, miris suniski varonīgā nāvē. Izrādās, tā gadoties, ja alā pretim sunim stājas liels āpsis. Tad alas iemītnieks ķeras viņam pie rīkles, un stundas laikā mednieka pavadonis ir beigts, neizdvešot ne skaņas.
Mežkungu dinastija
Tēvs un tēva brālis bijuši mežsargi. Arī Jānim būtu gribējies iegūt šo arodu, taču viss izvērties citādi. Kad viņš ar tēvu ticies nometinājuma vietā Omskā, tēvam bijis žēl, ka neviens no dēliem neturpina tradīciju. Atmiņas pārcilājot, saimniekam norit asara. Pārāk daudz pieredzēts. Kad vecākus un mazāko māsiņu 1949. gadā izsūtīja, Latvijā palika seši lielākie bērni. Viņi bez dokumentiem ešelonā aizvesti līdz Rēzeknei, bet tad “izkrauti” pilsētas bērnu patversmē. No turienes sazinājušies ar Saldus luterāņu mācītāju Robertu Akmentiņu, viņš vienu bērnu paņēmis savā ģimenē, pārējiem palīdzējis iekārtoties citās. Tāpēc arī neviens brālis nav tālāk mācījies par mežkungu. Jāņa tēva mirstīgās atliekas palikušas “nožēlojamā stepē, kur lopi iet pāri kapiem, kur cilvēks par cilvēku tiek uzskatīts tikai tik ilgi, kamēr ir virs zemes. Kad nomirst – apraud, iedzer šņabi, bet kapus nekopj”. Jāņa tēva kapavietai gan esot sētiņa apkārt bijusi.
Jāņa vecāku māja bijusi kara laikā uz frontes līnijas. Te šī teritorija bijusi vācu, te krievu. Kad atgriezušies no kārtējās bēguļošanas, sētā vairs bijis tikai pagrabs un pieci tanki ar kritušiem krievu zaldātiem. Jāņa māte no Omskas atgriezās divus gadus pēc Staļina nāves. Dainu saimnieki ir pārliecināti, ka par šiem notikumiem jārunā vēl un vēl. Vēsturei jādzīvo nevis ļaunatminīgā nepiedošanā, bet patiesos stāstos par notikušo.
Tur, kur kādreiz pie ambulances ziedējušas Valdmaņu iekoptās puķes, šodien ir tikai nezāles.
