Līgo vakars. Pasapņosim. Esam meža vidū, tūlīt stāsim, apvilksim ar sērmūkšļa nūju ap sevi apli un pievērsīsim visu uzmanību papardes ceram.
Līgo vakars. Pasapņosim.
Esam meža vidū, tūlīt stāsim, apvilksim ar sērmūkšļa nūju ap sevi apli un pievērsīsim visu uzmanību papardes ceram. Gaidīsim un cerēsim, ka tieši šis uzziedēs.
Tas, kas šo mirkli notverot un spējot ziedu satvert, kļūstot laimīgs. Tikai nenolaist skatu, nepievērst uzmanību apkārtnei, trokšņiem, nekam.
Raugies tik uz lielo papardi un gaidi. Pusnakts mirklis jau tuvu. Šis zieds uzziedot tieši pusnaktī. Kā zibens atblāzma ilgstot šis mirklis.
Klāt mirklis, kad nakts jau prom, bet rīts vēl nav atnācis. Tik īss kā sekundes daļa, ass kā naža asmens un tai pašā mirklī – garš kā mūžība.
Tai pusē, no kuras nācām, it kā šurp veļas savāds troksnis, it kā kas liels un smags lauztos cauri mežam, tricinātu visus kokus, notraukdams tiem lapas un zarus. Troksnis tuvojas. Sabīstos, saraujos. Noplaiksnī spilgta gaisma, un nav nekā. Klusums.
Kaut kur tālu, laikam laukmalē, kāds putns pamodies iečirkstas. Tam citur atsaucas otrs. Mirklis, kad Jāņu naktī notiek brīnumi, ir garām, un manas mazdūšības dēļ neesam to notvēruši.
Iededzu bateriju. Ak vai, ko esam zaudējuši! Tieši cera vidū, melns kā apdedzis. Paparde ziedējusi. Tātad tas, kas padarīja mani aklu, bija spilgtais zieda atspīdums. Laime ir bijusi tik tuvu, bet netverama.
Varējām būt laimīgi, bet palikām tādi paši, tik ieguvām šo mirkli. Bet vai nebija laime gaidīt, uztraukties, trīcēt un cerēt?
Pirms speru soli ar notirpušām kājām, jūtu, ka kurpē, kas iebiris, grauž. Nedrīkst pieliekties, izņemt, varbūt tas ir kāds puteklis no zieda.
