Voldemārs Veldre savā mūžā ir pieredzējis ļoti daudz. Kā pats saka, septiņreiz nāvei skatījies acīs, bet vienmēr saglabājis Latvijas virsnieka stāju un godu.
Voldemārs Veldre savā mūžā ir pieredzējis ļoti daudz. Kā pats saka, septiņreiz nāvei skatījies acīs, bet vienmēr saglabājis Latvijas virsnieka stāju un godu.
Tagad sirmais, bet vēl staltais kungs dzīvo paša būvētajā mājā mierīgā Jelgavas šķērsielā un labprāt stāsta par savu dzīvi.
Trīs labi darbi
Voldemārs dzimis 1917. gadā Krievijā, Veļikije Lukos, kad vecāki Pirmā pasaules kara laikā bija bēgļu gaitās. 1919. gadā Veldres atgriezās mājās. Latvija bija izpostīta, valdīja bads, un uz latviešu galdiem parādījās amerikāņu sūtītās «sarūsējušās» (ļoti sālītas) siļķes un «mērkaķu tauki».
– Tie, protams, bija vistīrākie cūku tauki. Mazs puika būdams burtoju uzrakstu «pure large» no ietinamā papīra, kur bija uzzīmēta zila cūka. Tā iemācījos lasīt. Ap 1924. gadu jau Latvija bija atspirgusi no kara un palīdzība vairs nebija vajadzīga, – atceras sirmais vīrs.
Veldru ģimenē bija četri bērni, tā bija pārtikusi, jo tēvs strādāja uz dzelzceļa par elekrotehniskā iecirkņa priekšnieku. Viņš pirmais Jelgavā uzmeistaroja detektoruztvērēju – radio bija viņa sirdslieta.
Par to, kāpēc Voldemārs Veldre kļuva par virsnieku, viņš stāsta tā:
– Virsnieka karjera mani vilināja no mazotnes. Visam pamatā bija tā laika patriotisms un nacionālā audzināšana. Bērniem bija dažādas organizācijas – vilcēni, skauti, mazpulki. Tajās notika sarīkojumi, nodarbības, kurās bērniem pamazām ieaudzināja mīlestību pret savu Tēvzemi. Skautam katru dienu bija jāizdara trīs labi darbi, un tāds bija arī mans pienākums. Skolās valdīja ļoti stingra disciplīna. Mēs pie tās bijām pieraduši un uzskatījām to par pareizu. Vasarās, tēvam nezinot, strādāju – kaplēju bietes, palīdzēju ķieģeļu ceplī un uz dzelzceļa. Tas deva fizisko rūdījumu.
1937. gadā pēc Hercoga Pētera klasiskās ģimnāzijas beigšanas V.Veldre brīvprātīgi iestājas armijā – Liepājas 1. kājnieku pulkā. Pēc tam 1938. gadā – karaskolā. 1940. gadā viņš to pabeidza – tas bija skolas pēdējais izlaidums – un tika nosūtīts uz Latvijas armijas 3. Jelgavas kājnieku pulku.
– Armijā puiši rautin rāvās. Neviens nedomāja kaprona zeķes smēķēt vai kā citādi izvairīties no dienesta. Mēs bijām audzināti aizstāvēt savu valsti. Skolās pamatīgi mācīja Latvijas vēsturi, un arī tas radīja patriotiskas jūtas, – stāsta Veldres kungs.
Septiņreiz nāvei skatījies acīs
Sākoties padomju okupācijai, Latvijas armijas daļas tika pārformētas, un 1940. gada septembrī Voldemārs Veldre tika ieskaitīts Baltijas kara apgabala 195. strēlnieku pulkā, kas radās savienojot 3. Jelgavas un 6. Rīgas kājnieku pulku. Tur viņš sagaidīja savu aresta dienu 1941. gada 14. jūnijā. Atmiņas par to laiku ir smagas.
– 564 Latvijas armijas virsnieki tika izvesti uz nometni Litenē. No turienes lopu vagonos mūs transportēja uz Juhnovu. Šī Krievijas apdzīvotā vieta atradās apmēram 300 km no Maskavas un apmēram 32 kilometrus no stacijas Babiņino. Tur 18. jūnijā satikāmies ar arestētajām civilpersonām. Tur atradās arī Emīlija Benjamiņa. Lēģeris bija sadalīts trijās daļas – sievietes, vīrieši un karavīri. Pirms mums lēģerī bija atradušies poļu virsnieki, kurus nošāva. Ieslodzījuma vietās viņi uz sienām bija uzrakstījuši savus vārdus. Atceros, tā bija drūma apkārtne – milzīgi egļu meži, ķērcoši kraukļi. Arī mūs gaidīja poļu liktenis, bet izglāba vācu armijas uzbrukums. Mēs par kara sākumu uzzinājām tikai vēlāk, kad mūs aizveda uz pārsūtīšnas punktu netālu no Maskavas. Pēc tā 28. jūnijā mūs atkal steigšus aizveda atpakaļ uz Babiņino, salādēja lopu vagonos un nogādāja katorgas vietā Noriļskā. Bijām Latvijas armijas formās, tikai ar norautām padomju armijas zīmotnēm, un visiem tika teikts, ka esam pirmie vācu gūstekņi, – atceras virsleitinants V.Veldre.
Katorgā vajadzēja pavadīt četrpadsmit gadu. Virsniekus neskāra amnestijas, jo bija paredzēts viņus iznīcināt. Daudzi arī neizturēja. Tika sabeigta veselība un lauzts morālais gars.
– Čekisti par tevi varēja uzrakstīt, ko vien vēlas. Valdīja zvēru likumi. Sēdējām vienā nometnē ar kriminālistiem, ar viņiem vajadzēja prast sadzīvot. Daudzi no mums neizturēja – kāds izdarīja pašnāvību, cits no rīta nepiecēlās no nāras. Mūs centās iznīcināt. Strādājām pašus smagākos darbus – raktuvēs, celtniecībā, ķīmiskajā rūpniecībā. Noriļska ir viena no bagātākajām Krievijas pilsētām. Tur ir dažādu derīgo izrakteņu iegulas, un, lai tās izstrādātu, bija vajadzīgs liels vergu skaits.
Mans ieslodzījuma laiks beidzās 1949. gadā, bet uz Latviju braukt vēl nevarēju – mēs visiem iespējamiem līdzekļiem tikām aizturēti Noriļskā. Mani saistīja darba līgums. Turpināju strādāt par mehāniķi koksa ķīmiskajā kombinātā. Biju brigadieris, un manā pakļautībā atradās kriminālieslodzītie. Ar šiem vīriem joku nebija. Ja kāds uzskatīja, piemēram, ka esi viņu apvainojis, tūlīt varēja dabūt dunča dūrienu. Nedrīkstēja izrādīt, ka esi nobijies, un bija jācenšas demonstrēt pārākumu. Tā es vienreiz izglābos no nometnes kriminālās autoritātes pakalpiņu dunčiem. Uzskatīja, ka esmu viņu apvainojis, izraidot no sūkņu telpas. Bet tur bija ugunsnedroši – ražoja un pārsūknēja amonjaku. Metināju, uz sejas – sejsegs, jutu, man aiz muguras kaut kas notiek– stāv vesels bars kriminālo ar dunčiem. Sapratu, atnākuši pēc manas dvēseles, un manī iestājās liels miers. Pēkšņi sāku visrupjākajiem vārdiem lamāt šo Fan Faniču. Pakalpiņi apmulsa, aizgāja, bet es mierīgi vienojos ar šo bandītu, – tā V.Veldre.
Kas šajā laikā palīdzēja izturēt? Tikai cerība kādreiz atgriezties mājās.
Vēl Sibīrijā V.Veldre iepazinās ar savu nākamo sievu Mariju, kas arī tika izsūtīta, jo bija nolikusi ziedus pie atbrīvotāju pieminekļa Bebrenē. Izsūtījumā viņi apprecējās, piedzima meita Alda.
Atkal Tēvzemē
1955. gadā Voldemārs ar Mariju un meitiņu atgriezās Latvijā. Pamazām dzīve nokārtojās. Veldres kungs sāka strādāt Jelgavas Cukurfabrikā. Vispirms – par metinātāju, jo gribējās darbu, kur apkārt ir mazāk ļaužu. Bet pensijā no Cukurfabrikas viņš aizgāja kā fasēšanas ceha priekšnieks.
Sākoties atmodai, Veldres kungs iesaistījās vairākās sabiedriskās aktivitātēs. 1991. gadā kopā ar sievu un mazdēlu piedalījās ekspedīcijā uz Sibīriju, lai ar piemiņas zīmēm un krustiem iemūžinātu izsūtījumā mirušo latviešu piemiņu. Darbojas Latviešu virsnieku apvienībā, taču pērn veselības stāvokļa dēļ atteicās no valdes locekļa pienākumiem. Šī apvienība ar politiku nenodarbojas, bet cenšas apvienot virsniekus. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā virsnieki daļu no savas algas atvēlēja armijas ekonomiskā veikala uzturēšanai, un tāpēc viņi ir tiesīgi saņemt materiālu atbalstu no šā veikala pārvaldniekiem.
V.Veldrem nav vienaldzīga Latvijas nākotne, un viņu uztrauc notiekošais:
– Mūsdienu jauniešos nav ieaudzināta Tēvzemes mīlestība, viņi nav patrioti. Bet kā viņi tādi var būt, ja pat valstsvīri atļaujas nepieklājīgi uzvesties Saeimā? Šī brīvība nav nekā vērta, kaut vai labāk ātrāk līst pazemē un to neredzēt.
Mūsu vidū ir palikuši tikai desmit pirmās Latvijas brīvvalsts laika virsnieki. Un mūsu varā ir panākt, lai viņiem nevajadzētu teikt tik skarbus vārdus.
