Kultūras ministrija vēl šomēnes un nākammēnes turpina gaidīt papildinājumus topošajam valsts kultūrpolitikas vadlīniju projektam.
Kultūras ministrija vēl šomēnes un nākammēnes turpina gaidīt papildinājumus topošajam valsts kultūrpolitikas vadlīniju projektam.
Jauno vadlīniju veidotāji par svarīgāku nekā atbildēt, kas ir kultūra, uzskata rast atbildes uz jautājumiem par to, kā kultūras komponentes iespaido dzīves kvalitāti, valsts un sabiedrības izaugsmi un konkurētspēju.
Līdz šim – ne zaudējumu, ne ieguvumu
Izvērtējot to, kā sekmējusies līdzšinējā kultūrpolitikas pamatnostādņu apkopojumā – nacionālajā programmā “Kultūra” – formulēto ilgtermiņa uzdevumu īstenošana, secināts, ka iepriekšējos desmit gados dominējusi pašreizējās situācijas saglabāšanas politika: “Nekas būtisks nav zaudēts, tomēr arī ieguvumu nav sevišķi daudz,” un atzīts, ka izvērtējumu apgrūtina formulējumu vispārīgums – tas, ka nav bijuši skaidri rezultātu izvērtēšanas indikatori.
Pats lielākais ieguvums neapšaubāmi ir Kultūrkapitāla fonda izveide un darbība. Iespēju robežās risināts arī jautājums par kultūras pieejamību maznodrošinātajiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Sekmīgāku var vēlēties darbu pie autortiesību un mākslinieku sociālās aizsardzības, labāku – amatiermākslas materiālo nodrošinājumu.
Ir pieņemti likumi par nacionālā kultūras mantojuma aizsardzību un bibliotēkām. Latvijas kultūras mantojums guvis starptautisku ievērību un iekļauts pasaules mantojuma sarakstos. Top nemateriālā kultūras mantojuma reģistra koncepcija. Pieeja ES struktūrfondiem veicina kultūras tūrisma attīstību. Palielinās mantojuma resursi un apmeklētība internetā. Sekmīgi tiek īstenota muzeoloģijas speciālistu sagatavošanas programma. Ierobežoti ir līdzekļi mantojuma saglabāšanai: drošībai, restaurēšanai, pētniecībai.
Vairāk pozitīvi nekā negatīvi vērtēts tas, kā sekmējusies Latvijas kultūrvides sargāšana no lielāku kultūras un valodas areālu ekspansijas un lēmējfunkciju decentralizācija, konsultatīvu padomdevēju institūciju sistēmas izveide.
Kopumā nav izdevies nedz mazināt komercializācijas nelabvēlīgo ietekmi uz sabiedrības vērtību orientāciju, nedz veicināt bērnu radošu iesaistīšanos kultūras procesā (patīkams izņēmums ir bibliotēku īstenotais lasīšanas veicināšanas programmas posms “Bērnu žūrija”).
Spītējot dažu politisku spēku centieniem uzturēt divkopienu sabiedrību, sekmēta latviešu un cittautu kultūru savstarpēja bagātināšanās.
Galveno līdzšinējo šķēršļu vidū minēti stratēģiskās plānošanas un nozaru sadarbības trūkums, dotēšanas principi, kas neveicina iestāžu aktivitāti, nepietiekami deleģētas funkcijas nevalstiskajam sektoram, kultūras darbinieku profesiju zemais prestižs, noturīgu prioritāšu trūkums un aizkavējusies administratīvi teritoriālā reforma. Novēršamajām nepilnībām pievienojot prioritātes, kuru noteikšanā sava loma bijusi plaša loka speciālistu diskusijām, formulēti stratēģiskie mērķi: stiprināt nacionālo identitāti un nodrošināt kultūras vērtību pārmantošanu un attīstību; veidot un nostiprināt kultūras un tautsaimniecības nozaru sadarbību, dodot ieguldījumu valsts jaunās – uz zināšanām un inovācijām balstītās – ekonomikas ilgtspējīgai attīstībai; veicināt un atbalstīt radošo daudzveidību, tiekšanos pēc izcilības un vienlīdzīgas sabiedrības līdzdalības iespējas kultūras procesos visos Latvijas reģionos; mērķtiecīgi veidot zināšanu sabiedrību, pilnvērtīgi izmantojot un attīstot kultūras resursus un infrastruktūru; veicināt Latvijas valsts aktīvu līdzdalību starptautiskajos kultūras procesos un sadarbības tīklos, veidojot pozitīvu Latvijas tēlu pasaulē un sekmējot dialogu un saprašanos starp kultūrām un nācijām; veidot uz cilvēku (klientu) orientētu un uz rezultātiem virzītu kultūrpārvaldību un veicināt kultūras decentralizāciju. Cenšoties izvairīties no deklarativitātes, kas pārmesta līdzšinējai kultūrpolitikas nostādņu izstrādei, skaisto mērķu īstenošana konkretizēta 28 rīcības virzienos, kam katram pievienots veicamo darbu un veiksmīgas īstenošanas rādītāju uzskaitījums. Ar vadlīniju projekta tekstu pilnībā var iepazīties Kultūras ministrijas mājas lapā (www.km.gov.lv), un ministrija vēl divus mēnešus gaida priekšlikumus uzlabojumiem.
Pagaidām viss atkarīgs no pašvaldības izpratnes
Vielu pārdomām par tiem sniedz arī pārrunas tikšanās reizēs, kurās ministrijas pārstāvji ar projektu iepazīstināja kultūras iestāžu darbiniekus novados. Apmeklējumu sērija pagājušonedēļ noslēdzās Jelgavas kultūras namā, kur ar valsts sekretāra vietnieci kultūrpolitikas jautājumos Daci Neiburgu un Stratēģijas nodaļas vadītāju Jolantu Treili tikās Zemgales kultūras, izglītības un reģionālās attīstības iestāžu pārstāvji. Šī nebija reize, kad būtu rastas viennozīmīgas atbildes, piemēram, uz jautājumu, vai vajadzīgs ar likumu noteikts kultūras iestāžu un profesionālās mākslas kolektīvu kopums ik novadā, kā arī par to, vai šim un citiem reglamentācijas piemēriem ir jēga, kamēr nav tikpat skaidras pārliecības par tā materiālo īstenojamību. Tieši pēdējā liek nepārvērtēt, bet kritiski attiekties pret daudzām vadlīnijās paustām vērienīgām iecerēm. Jo arī jau izstrādāto vidū netrūkst piemēru, kad ministrijas ierēdņu pārliecinoši pamatotās vajadzības nerod dzirdīgas ausis valsts līdzekļu piešķīrējos. Tā, piemēram, aktivitātēs, ko paredz jaunajās vadlīnijas formulēts virziens – uzturēt un veicināt reģionālo kultūras daudzveidību –, ietilpst infrastruktūras modernizācijas programma. Šāda valsts programma ministrijā jau ir izstrādāta, taču nevar darboties, jo ilgāku laiku tai netiek atvēlēti valsts līdzekļi.
Jelgavas pieredze liecina, ka situācijā, kurā, pēc vadlīnijās paustā atzinuma, administratīvi teritoriālās reformas kavēšanās dēļ nav “sakārtots atbildības sadalījums starp valsti un pašvaldībām”, viss atkarīgs no pašvaldības izpratnes. Kultūras nama renovācija, kas tika veikta par Domes garantētu kredītu, ir tikai viens – uzskatāmākais – piemērs. Laikā, kad valsts mērķdotācija Jelgavas tautas mākslas kolektīviem samazinājusies par trešdaļu, bet kolektīvu skaits, gluži otrādi, palielinājies, vienīgais glābiņš bija par trūkstošās summas tiesu palielināt pašdarbniekiem paredzēto pilsētas dotāciju. Pret ko gan citu, ja ne pašvaldību finansiālajām iespējām galu galā atdursies arī visai pompozi skanošā koncertzāļu celtniecības programma novados?
Nopietnas kultūrpolitikas stratēģijas neesamība Latvijā savulaik bija sāpīgs jautājums, un detalizēti izstrādāto vadlīniju galvenais uzdevums noteikti ir – pārliecināt par lietderību ieguldīt valsts un privātus līdzekļus kultūrā kā juridiski un stratēģiski sakārtotā vidē, tuvināt valsts attieksmi tai, kāda pret kultūras vajadzībām ir pašvaldībās, kurās attīstās šīs nozares infrastruktūra un sarīkojumu dzīve.
