Mūsdienās ik pa brīdim jūt – aicinot tautu uz vienotību, uzvirmo doma, ka Latvijai ir vajadzīgs vadonis, spilgts līderis. Tādu, kas ir kompetents visās svarīgākajās dzīves jomās, ko ciena savējie un respektē citi, kurš pacels saulītē grūtdieņus un liks pierauties pašlabuma pārņemtajiem. Laimīga tauta, kurai nav vajadzīgi varoņi, kurai viss ir kārtībā pats no sevis. Tomēr ar mums laikam gan būs citādi. Vēsturē ik pa laikam kādam līderim uznāk kārdinājums pašam atzīt sevi par labāko tautai. Ejot tādā pavadā, 20. gadsimtā latvieši padzinuši parlamentus gan 1934. gadā Rīgā, gan 1917. gadā Petrogradā. Padzīt to vēlreiz? Diez vai ir vērts. Situācijas tālākā attīstība abos gadījumos ir bijusi traģiska. Tautu likteņus it kā nosaka lielvalstis, bet varbūt tomēr vēsture varēja būt savādāka. Šajā ziņā jāpiekrīt Valda Zatlera domai, ko viņš pauda arī Jāņa Čakstes 150 gadu jubilejai veltītajā mītiņā Trīsvienības baznīcas torņa pakājē pie viņa pieminekļa. Proti, mums ir vajadzīgs tāds līderis kā Jānis Čakste, kuru par prezidentu Saeima ievēlēja ar 92 balsīm «par», kuram tautā ir milzu autoritāte. Čakste stāvēja ārpus partijām, taču spēja pārstāvēt visu tautu kopumā, nevis kādu valdošo šķiru. Citi izceļ viņa ģimeniskumu. Izaudzināt deviņus bērnus – tas ir milzu darbs.Laika gaitā viss plūst un mainās, taču varam cerēt, ka jaunais līderis vai līderi izaugs Zemgalē. Te ir savas tradīcijas. Lepnums par priekšgājējiem ir viens no priekšnosacījumiem, lai tā tiešām būtu. Protams, vajadzīgs arī viss pārējais – izglītība, pozitīvu vērtību sistēma. Un trīs lietas, ko jaunatnei vēlējis Čakste: ideālisms, nacionālisms un demokrātisms.
